Elizabete ir pazudusi

elizabeteEs kādu brīdi sēdēju un domāju, kāpēc es vispār esmu gribējusi lasīt Emmas Hīlijas (Emma Healey, 1985) romānu Elizabete ir pazudusi. Nekādu reālu iemeslu es nespēju ieraudzīt, man vienkārši ir gribējies lasīt. Reizēm gadās arī tā!

Elizabete ir 82 gadus veca kundze, kuras atmiņa klibo. Lai kaut cik spētu sev palīdzēt, viņa raksta zīmītes. Tas vai viņa atcerās, kāpēc ir tapusi vienai vai otra piezīme ir jau cits jautājums. Visā šajā piezīmju jūklī, visu laiku priekšplānā izpeld teikums: ”Elizabete ir pazudusi”. Moda ir pārliecināta, ka tas kaut ko nozīmē un – kur tad viņa ir?

Būsim godīgi – uzrakstīt grāmatu var gandrīz katrs, bet vai gandrīz katrs var uzrakstīt grāmatu, kas liek aizdomāties par mūsu līdzcilvēkiem? Hīlija ar šo debijas romānu ir pieskārusies tēmai, par ko nemēdz runāt romānu rindās (t.i., es noteikti neko tādu nebiju lasījusi, jo Savādais atgadījums ar suni naktī ir kaut kas nedaudz cits). Tātad, Moda nav parasta pensionāre, kura ir ieņēmusi prātā vienu frāzi un aidā! Modai ir demence, kura diezgan strauji progresē un autore ir mēģinājusi parādīt pasauli saslimušās Modas acīm.

Anotācijā rakstīts, ka Moda mani gan sasmīdinās, gan saraudinās, bet tā nenotiek. Man Modas bija ārkārtīgi žēl. Un viņas meitu var tikai apbrīnot, jo uzņemties atbildību par šādu cilvēku ir smagi. It īpaši ja viņa visu laiku taujā vienu un to pašu – kur ir Elizabete? Jāatzīst, ka es ar interesi sekoju līdzi Modas detektīves gaitām, jo kādā brīdī visi viņai apkārt esošie cilvēki man sāka šķist aizdomīgi. Es zinu, ka tas nebija iespējams, bet es cerēju, ka Moda neaizmirsīs ko ir atklājusi.

Pirms demence bija tik ļoti progresējusi, Modas atmiņa uzvedās savādi. Caur šīm atmiņām bija iespējams ielūkoties Modas pagātnē un uzdot tagadnei līdzīgu jautājumu – kur ir Sūkija? Kur viņa ir pazudusi? Šīs atmiņas aptver laika posmu uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad viņas māsa apprecējās un kādu dienu uzvedās nedaudz neierasti un tad vienkārši pazuda. Zemapziņā Moda visu laiku ir cīnījusies ar šo jautājumu, jo māsa tā arī netika atrasta. Elizabeti viņa arī nespēj atrast…

Kopumā man šī likās nedaudz smaga un skumja grāmata. Tam ir vairāki iemesli: Moda netiek īpaši ņemta ”par pilnu”; apkārtējo neiecietība, jo viņi jau nezina, ka Moda nav ”normāla”; Modas redzējumā pasaule ir tik nedroša vieta. Es patiesībā nespēju izstāstīt to noskaņu, kādu manī rada šī grāmata. Un šī ir grāmata. Grūti iedomāties visus šos cilvēkus, kuriem realitātē ir jāvadās pēc pašu rakstītām zīmītēm bez nozīmēm un varbūt viņiem jāmitinās veco ļaužu pansionātos.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Vistas sacepums ar pupiņām jeb mana jaunā pupiņu zupa

Kad ir apnikuši visi parastie ēdieni (lasīt makaroni, kartupeļi un rīsi), tad nekas cits neatliek kā ķerties klāt ēdienkartes paplašināšanai. Un tā ar draugu esam uzsēdušies uz pupiņām 😀 Šis ēdiens man patīk ne tikai tāpēc, ka ir garšīgs, bet arī tāpēc, ka ir ļoti elementāri pagatavojams un ir finansiāli lēts. Oriģinālā recepte ir nedaudz citāda, šeit parādīšu, kā es to taisu.

Viss, kas būs nepieciešams:IMAG0608

  • 600 g vistas šķiņķi/stilbiņi
  • 400 g konservētas pupiņas
  • 125 g čorizo desa (vai jebkura žāvētā desa)
  • 1 sīpols, sarkanā paprika un liela ķiploka daiviņa
  • 300 ml karsts vistas buljons
  • svaigs timiāns

Pagatavošana:

  • Dziļā pannā sakarsē olīveļļu. Kārto pannā vistu, šķēlītēs sagrieztu desu un sakapātu sīpolu. Visu cep aptuveni piecas minūtes, ik pa laikam apmaisot desu un sīpolus, bet vistu nekustinot. Tad apgriež vistu un cep no otras puses.
  • Pievieno pannas saturam palielos gabalos sagrieztu papriku, piespiež vienu ķiploka daiviņu, pupiņas, buljonu un timiāna zariņus.
  • Ļauj virumam uzvārīties, pārsedz ar vāku un karsē uz lēnas uguns 25 minūtes vai līdz vista ir mīksta.

*Čorizo desas vietā var izmantot kādu citu kūpināto mājas desu.

Lai garšīgi! 🙂

Mansards: Bites un 14 mezgli līdz Griničam

Kādu laiciņu atpakaļ izlasīju divas Mansarda izdotās grāmatas. Viena ir Bites un 14 mezgli līdz Griničam.  Domāju, ka šādi es uzrakstīšu par visām šīm izdevniecības grāmatām, kuras ir man mājās. Cerams 😀

1) Man maz sanāk lasīt igauņus. Meelisa Friedenthala Bites manā īpašumā ir jau kādu gadu, tomēr tikai pagājušajā mēnesī pieķēros pie lasīšanas. Nu, ja es būtu zinājusi, ka darbs lasīsies ar tik lielu aizrautību, jau sen būtu izlasījusi 🙂 Jāatzīst, ka reti kurā darbā ir sajūta, ka elpo pakausī galvenajam varonim un uz savas ādas piedzīvo visu to pašu ko viņš. Gan tās diezgan ēteriskās studijas, gan visuresošo smaku, lietu, aukstumu un ceļošanas neērtības. Un jā, tā trakā māņticība un burvestības… 17.gadsimts vispār ir bijis kaut kas traks un reizēm brīnos, kā cilvēce izdzīvoja.

Dzīvība ir trausla un turas pie miesas kā brīnums, kā putni debesīs, kā zvaigznes supralunārajā ēteriskajā sfērā. /13.lpp./

Pilnīgi noteikti iesaku! Visīstākā rudens literatūra 🙂

2) Olli Jalonen 14 mezgli līdz Griničam manā redzeslokā (un rokās) nonāca divu iemeslu dēļ – somu autors un ceļojumu apraksts. Man patīk ceļot, būt kustībā un reizēm pietiek ar šādas grāmatas izlasīšanu. Lasīju, vilku paralēles ar sacensību šoviem un nonācu pie briesmīga secinājuma – tas viss ir izdomāts. Nezinu, kaut kā biju palaidusi garām faktu, ka tas ir romāns 😀 Bet tas nemaina to, ka visu izlasīju ar interesi. Nezinu, varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet es īsti neuztvēru to daudzbalsīgumu par kuru tiek runāts anotācijā. Protams, ja četri cilvēki gandrīz gada garumā ir diendienā kopā, viss kaut kas var notikt un parādās dažādas rakstura šķautnes. Lai nu kā, izlasīt ir interesanti.