Lasāmgabali XXXVII

Trīs ļoti dažādi darbi, trīs mazi ieskatiņi.

Ar Alesandro Bariko darbiem pirmo reizi es iepazinos pirms diviem gadiem. Kad soctīklos par viņu jūsmoju, man ieteica izlasīt viņa Okeāns jūra. Beidzot es darbu nomedīju. Lai arī es vairs neesmu uz tik liela viņa viļņa, man ārkārtīgi patika. Šis bija tik… dīvains un vienlaicīgi valdzinoši savāds darbs. Es to nodēvēju par odu jūrai. Nav svarīgi, kur tas viss notiek, bet ir kāda pansija jūras krastā. Tajā ir apmetušies no tiesas īsteni dīvaiņi – mākslinieks, kurš glezno jūru ar jūras ūdeni; pētnieks, kurš lietām meklē beigas; slima meitene, kuru dziedinās jūra un citi. Kopā viņi veido tik spilgtu un kolorītu stāstījumu, ka nemaz nemanīju, ka darbs jau izlasīts! Reti sanāk, bet man ārkārtīgi patīk vērot jūru. Bet tas kā Bariko jūru vārdos tērpj… kaut kas fantastisks!

Sen nebiju lasījusi īstu vēsturi, tāpēc nolēmu, ka beidzot jāizlasa Sanitas Reinsones Meža meitas. Šeit man laikam nebūs nekā daudz ko stāstīt, jo negribu, lai šis ieskats pārtop par atstāstu vai ko tamlīdzīgu. Tātad šis pētījums ir veltīts 12 sievietēm, kuras kaut kādu iemeslu dēļ bija spiestas doties mežā slēpties. Pavisam meža gaitās esot devušās ap 400 sieviešu. Es lasīju tos dzīvesstāstus un nespēju nedomāt par visām tām šausmām – bailēm, izdzīvošanu, nodevību, spīdzināšanu utt. Liela daļa no viņām pasēdēja arī čekas mājā un man uzreiz atausa atmiņā Stūra mājas ekskursija. Neatminos kuras dzīvesstāstā bija šī detaļa, bet viņa ļoti spilgti stāsīja par Stūra mājā notiekošo. Baisi un necilvēcīgi. Bet man ir prieks, ka pēdējos gados par šiem jautājumiem, kā arī par sieviešu lomu karā (un citiem aizmirstiem vai maz pieminētiem aspektiem), sāk runāt aizvien vairāk un vairāk.

Visiem reiz pienāk mirklis, kad gribas vienkārši lasīt un ne pārāk cītīgi apdomāt lasīto. Un ja pie rokas ir kāda Sofijas Kinselas grāmata, tad zini, ka būs lieliska atslodze. Tā es sevi pūtināju pie Šopaholiķes slepenā sapņu pasaule. Vispār es sieviešromānus nelasu, tomēr Kinselai tas padodas viegli, ar odziņu un pavisam neklasiski, jo priekšplānā izvirzās galvenā varone, viņas problēmas, līdz ir sajūta, ka lasu par tādu pašu cilvēku kā es vai kāds cits no vidusmēra. Šajā darbā Rebeka strādā par finanšu apskatnieci un viņas hobijs ir iepirkšanās. Tomēr neskatoties uz to, ka viņa strādā finanšu jomā, viņa pār savām finansēm nemaz nevalda un viņai pienāk daudz vēstuļu un telefonzvanu par parādiem. Vietumis bija nedaudz smieklīgi lasīt par viņas pūliņiem ietaupīt. Visi tie nodomi jau bija labi… 😀 Protams, mīlestība nekur nav noslēpusies un prieks, ka tā nebija salkana, uzbāzīga vai kā citādi šķebinoša.

Tas arī šoreiz viss!

Mana ne tik perfektā dzīve

300x0_mana_ne_tik_perfekta_mazvaksSavu pirmo Sofijas Kinselas (Madeleine Sophie Wickham, 1969) romānu ieguvu pateicoties Norellei. Nepateikšu gan vai tā bija Antimājsaimniece vai Tikai nevienam nesaki, bet tas arī nav būtiski. Svarīgākais ir tas, ka Kinsela ir vienīgā sieviešromānu autore, kuru lasu ar aizrautību un man nemetas slikti no izlasītā. Un tieši šī iemesla dēļ es vēlējos arī izlasīt Mana ne tik perfektā dzīve (2017).

Keitija Brenere nāk no Samersetas, bet viņa tik ļoti grib  būt londoniete. Viņa saprot, ka nebūs debesmanna un viss uz labu notiks pamazām, tāpēc apmierinās ar to dikti mazo mazumiņu. To, kā viņa gribētu dzīvot, neaizliedz sapņot Instagramm. Kādu dienu gan šis burbulis plīst un viņa ir spiesta atgriezties dzimtajās mājās…

Kā jau sieviešromāniem piedienas, šis ir kaut kas ļoti viegls, prātu atslēdzošs un izklaidējošs. Viņas romāni nav tipiskā sieviešliteratūra. Protams, mīlas tēmas nekur nav pazudušas, tomēr tās ir vai nu smieklīgas vai patīkami neuzkrītošas (šajā darbā otrais variants). Man patīk Kinselas vieglums – Keitijas vēlme strādāt ar zīmolu dizainiem ir ļoti spēcīga, tomēr autore tajā visā pamanās iepīt gana daudz humora un sajūtu, ka Keitijas vietā varētu būt jebkura cita meitene, kura sapņo pacelties augstākā līmenī.

Caur visu darbu izvijas divas lietas, kas Keitijai šķiet svarīgas – cenšanās nebūt meitenei no laukiem un spriešana par cilvēkiem pēc to ārējā izskata. Kaut kas tajā visā ir nogājis greizi. Es nesaprotu, kāpēc vairums lauž un maina sevi, lai tikai pēc iespējas vairāk līdzinātos lielpilsētu čiksām. Iedzīvoties pilsētvidē var arī saglabājot savu esību 🙂 Kā Keitijai ar to visu veicās, būs jālasa pašiem, bet man beigās bija īstens prieks par viņu! Runājot par otro jautājumu, āriene var būt tik maldinoša. Nespēju saprast, kā Keitija uz to varēja uzķerties 😀 Protams, tas var radīt iespaidu, ka arī viss pārējais ir perfekts. Perfektums lielos vilcienos nepastāv, bet to mūsdienās ir viegli viltot… Un vēl tie sociālie tīkli (šajā gadījumā uzsvars uz Instagram).

Man šis darbs patika. Kinsela lieliski palīdz atslēgt prātu no ikdienas rūpēm. Un starp manu ierasto lasāmvielu, šis šķita atsvaidzinoši.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Mēness hronikas, 3: Kresa

300x0_kresamenesshronikas3gr_978-9934-0-7579-7Es biju ļoti, ļoti pārsteigta uzzinot, ka Merisas Meijeres Mēness hroniku turpinājums Kresa ir tik ļoti raiti iznācis, jo otrā daļa iznāca šajā pavasarī. Pēc šīs daļas izlasīšanas ceru, ka temps turēsies un drīz būs iznācis arī noslēgums, jo jā – es atkal stāstā pavilkos.

Nu jau labi iepazītais pulciņš – Sindera, Torns, Skārleta un Vilks – turpina cīnīties par savu vietu zem saules. Nav teikts, ka viņiem obligāti jāglābj Zeme no karalienes Levanas, bet tā ir viņu misija. Lai iecerētais izdotos, viņi izlemj glābt Kresu – meiteni, kas jau daudzus gadus ir iesprostota satelītā un piespiedu kārtā ir Levanas hakere. Vai viņiem izdosies?

Tad beidzot, beidzot, beidzot es varēju ar vienu aci ielūkoties Mēness karalistē! Paldies tev, Kresa! Lai arī tu ļoti bieži biji kaitinoša sava rakstura dēļ utt., bet paldies. Teorētiski jau varētu saprast, kāpēc viņa bija tāda, tomēr tas nemaina faktu, ka viņa bija nogurdinošs tēls. Ja pārējie tēli nebūtu bijuši tik ļoti klātesoši, iespējams, es nemaz tā nebūtu pavilkusies uz šo visu. Tomēr viņi visi tur ir, visu laiku tiek domāti iespējamie risinājumi un visu laiku kaut kas notiek.

Tātad, šajā daļā Meijere ir apspēlējusi brāļu Grimmu pasaku par Salātlapiņu. Vienīgais, kas man nāk prātā ir multene, tāpēc šķiet, ka es nemaz šo pasaku tā pa īstam nezinu. Tas nekādā veidā netraucē lasīt šo daļu, tomēr būtu bijis interesanti salīdzināt detaļas (līdzīgi, kā es to darīju abās iepriekšējās daļās).  Nu tik interesanti, ka es to pasaku tomēr atradu (gan atstāsta variantā, bet tomēr). Tik tiešām apbrīnoju spēju stāstīt savu stāstu pēc pasakas motīviem 🙂 Tas patiešām ir burvīgi – baudīt stāstu un zināt, ka tā vai tā detaļa pasakā bija līdzīga vai tāda pati.

Ja pamazām sāk likt kopā visas grāmatas daļas, tad šī vislabāk un skaidrāk saliek visu stāstu. Prieks, ka arī imperators Kajs šeit tiek krietni vien vairāk iepīts. Un arī ceturtās grāmatas varone pie beigām parādījās… Es ļoti ceru, ka viss šis stāsts nebeigsies pārāk laimīgi, jo… es nezinu, tam trūktu ticamības. YA fantāzijās taču kādreiz kāds arī mirst, vai ne? Līdz šim esmu novērojusi tikai tendenci par nesalkanām (!) mīlas līnijām, bet tā jau tais pasakās notiek.

Lai arī šī grāmata ir veltīta Kresai un par viņu tiešam bija lasāms daudzās nodaļās, tomēr es visskaidrāk izjūtu Sinderu. Nezinu vai tas nāk no pirmās grāmatas, vai tas, ka viņa ir ar visspilgtāko stāstu. Caur visām daļām Sinderu esmu iepazinusi vislabāk un ir tik skaisti vērot šī tēla attīstību – viņas apņēmību, viņas cenšanos pieņemt savu kiborga ķermeni, viņas cīņu par pareizajiem lēmumiem. Lai nu kā – viņa apzinās, ka pati par sevi ir nekas un ka viņai nepieciešami sabiedrotie. Un ja viņa ir spējīga savākt draugus, varbūt viņa spēs arī veikt revolūciju.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Drūrija: Septītā diena, II

Drurija_8Ar atgriešanos pasaulē, kurā tiesu un taisnību lemj realitātes šovā Nāve ir taisnīga! Tieši tā, Kerija Drūrija ir atgriezusies ar savu triloģijas turpinājumu Septītā diena (par pirmo daļu var izlasīt šeit).

Iepriekšējā daļā notikumi beidzās ar to, ka Marta tika atbrīvota, bet viņas vietā stājās draugs. Marta ir brīvībā. Tagad būtu tikai loģiski, ka viņa arī censtos palīdzēt, tomēr to ir grūti darīt, ja tevi pašu turpina vajāt… Tiesu sistēma nav atcelta, sabiedrības informētībā – tai pašā līmenī. Vai ir iespējams salabot pasauli?

Ceru, ka taisnība uzvarēs un visi sapratīs, ka tie cilvēki, kuriem ir vara un nauda, izmanto sistēmu sava labā. /62.lpp./

Ja godīgi, es biju cerējusi uz kārtīgu stāsta turpinājumu. Mani ļoti uzrunā autores ideja par pasauli, kurā ir kāda valsts – šajā daļā sapratu, ka tā ir Lielbritānija, – kuras tiesu sistēma tradicionālā variantā ir iznīcināta un tās vietā stājas realitātes šovs. Tas ir pieejams ikvienam, ja vien ir nauda. Galvenie personāži – Marta un Aizeks – ir mainītās lomās, līdz ar to man bija sajūtas, ka nav īsta turpinājuma. Sižetā ir daudz dažādu pavērsienu, bet sižeta uzbūve nav mainīta, ir izmantotas tās pašas formulas. Man patika tas, ko es lasīju, tomēr kaut kādā mērā es jutos vīlusies. Ļoti ceru uz trešo daļu, jo… beigas tādas, ka varētu būt citādāk, spraigāk.

Man ir mazliet skumji, ka arī šajā daļā autore nav izklāstījusi par šo, teiksim tā, paralēlo nākotni. Ne es zinu, kā viss līdz tam nonāca, ne es zinu, ko dara pārējie ļaudis laikā, kad nenotiek pārraides un Marta netiek vajāta. Bija sajūtas par saraustītiem pavedieniem, kuriem ir tikai sākums un beigas. Es biju sacerējusies uz tiesnesi, jo šeit viņš figurē ļoti daudz, bet nekā.

Bet viss nav tik slikti. Neņemot vērā tās manas piebildes, sižeta attīstība ir jūtama faktā, ka šoreiz ir parādīts, kā darbojas šī tiesu mašinērija – kas, kur un kā tiek pietušēts, pielabots, pārveidots, līdz sabiedrība ir nonākusi muļķa lomā, tikai tā to nezina.

Ir jāļauj cilvēkiem ticēt tam, ko viņi dzird, un uzskatīt, ka viņiem zināmā mērā pieder vara. It jāļauj viņiem ticēt, ka viņi dzīvo demokrātijā. /129.lpp./

Cik svarīgi ir apklusināt dažus cilvēkus, jo tiem ir zināms pārāk daudz. Ja kaut kas nāktu atklātībā, vai sistēma sabruktu? Vispār uz ko tu būtu gatavs, ja tev apsolītu perfektu dzīvi un sapņu darbu? Tu liktu uz spēles citu dzīvības?

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Banānmaize

Kur tie laiki, kad šajā sadaļā kaut kas notika? Man augustā dažas dienas bija atvaļinājums, kuras es pavadīju mammas mājās. Tur klusums, miers un nav pilsētas kņadas. Un tā man uznāca kulinārā luste cept banānmaizi. Gan pēc mammas lūguma, bet tomēr 😀

Sastāvdaļas:IMAG0541

  • 3 banāni
  • 2 olas
  • 100g sviesta
  • 70g cukura
  • šķipsna sāls, sodas un cepamā pulvera
  • 270g miltu
  • 60g tumšā šokolāde

Kā tikt līdz rezultātam?

  • Pavisam vienkārši. 2 banānus sastampā putrā, pievieno olas, sviestu, cukuru un sāli. Otrā bļodā sajauc miltus ar sodu, pulveri un šokolādes gabaliņiem. Abas masas savieno.
  • Mīklu cep 180grādos 30 minūtes vēlamajā formā, pa virsu saliekot atlikušā banāna gabaliņus.

Ļoti elementāri! Un garšīgi.