Lasāmgabali XXXVI

Ir iekrājusies maza kaudzīte, par kuru man nav ko plašā vērienā teikt, taču īsās piezīmes (kaut vai priekš sevis) es gan vēlos izteikt.

Šo Matiasa Enāra darbu Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem (2010), man bija iespēja saņemt sadarbībā, taču man negribējās. Bet kad grāmata pati ieleca manās rokās, nolēmu vismaz iemest aci. Jāsaka, ka šis nedaudz noslēpumainais stāsts par Mikelandželo 1506.gada Konstantinapolē, izrādījās tīri labs. Ko viņš tur dara? Sultāns viņu ir ataicinājis, lai mākslinieks uzbūvētu Zelta raga tiltu, kas būtu saikne starp Austrumiem un Rietumiem. Patīkami, ka autors patiešām ir atradis šādas laikmeta liecības un ietērpis tās šajā darbā. Tas šim romānam piedod īpašu vērtību. Visādi citādi… romāns man patiešām patika, ātri lasījās, taču nedomāju, ka sižetiski tas ilgi paliks manā galvā. Iespējams, es atminēšos darba noskaņu.

Romēna Puertolā romānu Meitenīte, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā es gribēju izlasīt tikai tāpēc, ka biju lasījusi iepriekšējo darbu par faķīru IKEA skapī. Jāatzīst, ka šīs man likās krietni blāvāks darbs, kuru es noteikti pēc laika būšu aizmirsusi. Nevaru pateikt, kāpēc mani nav uzrunājis stāsts par Providenci Dipuā, kura ir nolēmusi adoptēt mazo Zaheru par spīti viņas slimībai. Lidojumu iztraucē Islandes vulkāns, kā rezultātā gaisa satiksme ir paralizēta. Un tā tie notikumi ripo viens aiz otra… Vai nu netrāpīju uz īsto noskaņojumu vai… es nezinu. Es izlasīju līdz beigām, kurām bija jāmaina manas domas par darbu, bet tas nenotika. Nenobīstamies! Ja lasi vieglu (attiecībā uz šo darbu, tas varētu būt arī maldinošs apzīmējums) literatūru ar nedaudz neticamiem pavērsieniem, tev patiks. Man nu tā.

Pēdējā, par kuru man gribas dažos teikumos izteikties, ir no sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts, konkrētāk, Osvalda Zebrus Gaiļu kalna ēnā. Nezinu, kas mani sabremzēja izlasīt, kad šis romāns tikko bija iznācis, bet labāk vēlu nekā nekad, vai ne? Tātad 1905.gada revolūcijas sekas un centrā divi kaimiņi, kuri iet atšķirīgus ceļus. Man prieks, ka Zebrus ir pamatīgi izpētījis šo laikaposmu un akcentējis ne tikai pareizo (kas tai laikā vispār bija viennozīmīgi pareizs?), bet arī faktu, ka reizēm izvēles ir smagas, ka to dēļ ir iespējams pārkāpt neprāta robežas. Es zinu, ka salīdzināt grāmatas ir gandrīz vai sliktais tonis, tomēr ar citām šīs sērijas grāmatām, šī man nelikās tik spēcīga. Un es to nesaku tikai tāpēc, ka izmeklēšanas ainas man šķita nejēdzīgas. Tēma pati par sevi uzliek lielu atbildību – saistoši pastāstīt par latviešu nācijas tapšanu nepazaudējot vēsturiskās līnijas un literāro sižetu (ir tāds salikums?). Viņam tas ir izdevies, tomēr šajā sērijā es balsoju par citiem darbiem.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s