No debesīm nokrita trīs āboli

9789984236759_154Ja gribu būt godīga, tad tādai jābūt jau no pašiem pirmsākumiem. Man negribējās lasīt Narinē Abgarjanas (Narine Abgaryan, 1971) romānu No debesīm nokrita trīs āboli (2015). Man ļoti, ļoti patīk vāks, taču pašu darbu lasīt negribēju. Kā es tomēr pieķēros? Man aptrūkās lasāmvielas un tā brīža noskaņai šis sāka likties pat ļoti piemēroti. Un labi ka tā!

Man šķiet, ka šī būs īsākā anotācija bloga vēsturē. Stāsts ir par kādu mazu, nomaļu ciematiņu kaut kur kalnos Armēnijā. Tajā dzīvo daži desmiti vecīšu no sērijas ”visi par visiem visu zina”. Un stāsts ir par visiem, bet tai pat laikā tikai par Anatoliju, kura sagādā pārsteigumu!

Pirmo teikumu es nolasīju priekšā draugam. Viņš teica, ka es atkal lasīšu kaut ko depresīvu. Bet tas teikums ir tik maldinošs! Šis darbs ir tik pārsteidzošs savā vienkāršībā un cilvēcīgumā. Abgarjanai ir lieliska valodas izjūta un viņa zina, kā izstāstīt prieku, bēdas, cerību un dzīves pieņemšanu. Mani ļoti, ļoti uzrunāja viņas skaistie apraksti par ciemata dzīvi. Nu tik ļoti, ka es neiebilstu tur kādu brītiņu padzīvot. Protams, ir grūti iedomāties, ka mūsdienās vēl atrodas bariņš ļaužu, kuri dzīvo bez pieņemtajiem 21.gadsimta dzīves rādītājiem – televizora, telefona, interneta… Bet kas ir teicis, ka tam visam ir jābūt mūsu dzīvēs? Tas, cik vienkāršoti un pēc senču paražām ir iespējams dzīvot, ir pat skaisti.

Var tikai apbrīnot ciematnieku izturību, spēku, gudrību un māju piederības sajūtu. Dzīve tai ciemā nebija no vieglajām. Tad te bads, tad nogruvums, tad citas šausmas. Un neviens pat neiedomājās, ka būtu jāpārceļas uz ieleju, kur pieejams viss – pasts, slimnīca, veikali. Ielejas ļaudis, protams, krīzes situācijās palīdzēja, bet tas nav gluži tas pats, kas saņemt palīdzību nekavējoties. Vajadzēja gandrīz dienu, lai pastnieks nokļūtu pie ciematniekiem.

Šis darbs man patiešām sagādāja baudu ar savu mierīgumu, nesteidzīgumu, citādāku dzīves uztveri. Bija interesanti lasīt dzimtas stāstus kā tādus, kā dzimtas dabūjušas savus uzvārdus, kā realitāte mijās ar maģisko reālismu. Un šis noteikti bija darbs, kurā varēja gan pasmaidīt, gan… nobirdināt asaru ne, bet tā mazliet sērīgi dažbrīd gan sametās. Es neesmu pārliecināta, ka man patika autores sagādātais pārsteigums darba beigās, tomēr tas ļauj cerēt, ka šādi ciemati nākotnē vēl eksistēs.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s