Lasāmgabali XXXVI

Ir iekrājusies maza kaudzīte, par kuru man nav ko plašā vērienā teikt, taču īsās piezīmes (kaut vai priekš sevis) es gan vēlos izteikt.

Šo Matiasa Enāra darbu Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem (2010), man bija iespēja saņemt sadarbībā, taču man negribējās. Bet kad grāmata pati ieleca manās rokās, nolēmu vismaz iemest aci. Jāsaka, ka šis nedaudz noslēpumainais stāsts par Mikelandželo 1506.gada Konstantinapolē, izrādījās tīri labs. Ko viņš tur dara? Sultāns viņu ir ataicinājis, lai mākslinieks uzbūvētu Zelta raga tiltu, kas būtu saikne starp Austrumiem un Rietumiem. Patīkami, ka autors patiešām ir atradis šādas laikmeta liecības un ietērpis tās šajā darbā. Tas šim romānam piedod īpašu vērtību. Visādi citādi… romāns man patiešām patika, ātri lasījās, taču nedomāju, ka sižetiski tas ilgi paliks manā galvā. Iespējams, es atminēšos darba noskaņu.

Romēna Puertolā romānu Meitenīte, kas norija mākoni Eifeļa torņa lielumā es gribēju izlasīt tikai tāpēc, ka biju lasījusi iepriekšējo darbu par faķīru IKEA skapī. Jāatzīst, ka šīs man likās krietni blāvāks darbs, kuru es noteikti pēc laika būšu aizmirsusi. Nevaru pateikt, kāpēc mani nav uzrunājis stāsts par Providenci Dipuā, kura ir nolēmusi adoptēt mazo Zaheru par spīti viņas slimībai. Lidojumu iztraucē Islandes vulkāns, kā rezultātā gaisa satiksme ir paralizēta. Un tā tie notikumi ripo viens aiz otra… Vai nu netrāpīju uz īsto noskaņojumu vai… es nezinu. Es izlasīju līdz beigām, kurām bija jāmaina manas domas par darbu, bet tas nenotika. Nenobīstamies! Ja lasi vieglu (attiecībā uz šo darbu, tas varētu būt arī maldinošs apzīmējums) literatūru ar nedaudz neticamiem pavērsieniem, tev patiks. Man nu tā.

Pēdējā, par kuru man gribas dažos teikumos izteikties, ir no sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts, konkrētāk, Osvalda Zebrus Gaiļu kalna ēnā. Nezinu, kas mani sabremzēja izlasīt, kad šis romāns tikko bija iznācis, bet labāk vēlu nekā nekad, vai ne? Tātad 1905.gada revolūcijas sekas un centrā divi kaimiņi, kuri iet atšķirīgus ceļus. Man prieks, ka Zebrus ir pamatīgi izpētījis šo laikaposmu un akcentējis ne tikai pareizo (kas tai laikā vispār bija viennozīmīgi pareizs?), bet arī faktu, ka reizēm izvēles ir smagas, ka to dēļ ir iespējams pārkāpt neprāta robežas. Es zinu, ka salīdzināt grāmatas ir gandrīz vai sliktais tonis, tomēr ar citām šīs sērijas grāmatām, šī man nelikās tik spēcīga. Un es to nesaku tikai tāpēc, ka izmeklēšanas ainas man šķita nejēdzīgas. Tēma pati par sevi uzliek lielu atbildību – saistoši pastāstīt par latviešu nācijas tapšanu nepazaudējot vēsturiskās līnijas un literāro sižetu (ir tāds salikums?). Viņam tas ir izdevies, tomēr šajā sērijā es balsoju par citiem darbiem.

Belševicas Bille

Manuprāt, tas bija maijs, kad es noskatījos vienu no simtgades filmām Bille. Man tā tik ļoti patika, ka sāku domāt, vai es maz esmu lasījusi, jo neko daudz nespēju atcerēties. Lai drošs paliktu drošs, ķēros klāt pārlasīšanai. Ar nelielām pauzēm izlasīju!

Bille ir maza meitene, kura stāsta par sevi un to, kā viņa uztver pasauli sev apkārt. Pirmajā daļā tā ir pirmskara Latvija, otrajā – kara laiks un trešā attiecīgi ir par pēckara posmu.

Es biju/esmu lielā sajūsmā! Man ļoti patika tas, ko es izlasīju. Bille ir daļēji autobiogrāfisks stāsts, tāpēc dažbrīd lasot pieķēru sevi pie domas: ”Vai šis viss notiek ar Belševicu?” Belševicas valoda ir skaista un es turpinu brīnīties, kāpēc es no viņas tik maz esmu lasījusi. Jā, dzeja mani nesajūsmina, tomēr viņas valoda ir skaista.

Jau ar pirmajiem filmas kadriem man bija žēl tās meitenes un lasot grāmatu, mana līdzjušana tikai pastiprinājās. Ir briesmīgi augt ar to apziņu, kas viņai iedēstīta – lēvurs, nepraša, nav smuka, nekam neder utt. Es saprotu visu to situāciju, kādā viņiem jādzīvo ar papuci, kurš ļoti mīl iedzert, ar to dzīvojamo šaurību un nabadzību, un tomēr. Apskaušana, mīļu vārdu pateikšana un neliela mīlestības izrādīšana taču neko nemaksā! Bet ja mammucis ir dikti vīlies savā dzīvē, tad visa iepriekšminētā izrādīšana noteikti ir grūta. Par to es nevaru spriest.

Neskatoties uz to, kāda situācija Billei ir mājās, viņai ir neparasti gaišs un tiešs pasaules redzējums. Un fantāzija viņai arī strādā izcili 🙂 Nepārtraukti bija sajūta, ka tajos izdomājumos viņa slēpās no visa. Prieciņš, ka caur Billi var ļoti labi iepazīt tā laika Rīgu un tuvāko apkārtni visos pieminētajos laika nogriežņos. Ja vēl izdotos aiziet tajā ekskursijā, kuru rīko Rakstniecības muzejs (ja nekļūdos), vispār būtu ideāli 🙂

Jā, man ļoti patika Billes triloģija un es to iesaku! Kā nekā, reiz tā bija obligātā literatūra un šo ir vērts tajā listē saglabāt.

No debesīm nokrita trīs āboli

9789984236759_154Ja gribu būt godīga, tad tādai jābūt jau no pašiem pirmsākumiem. Man negribējās lasīt Narinē Abgarjanas (Narine Abgaryan, 1971) romānu No debesīm nokrita trīs āboli (2015). Man ļoti, ļoti patīk vāks, taču pašu darbu lasīt negribēju. Kā es tomēr pieķēros? Man aptrūkās lasāmvielas un tā brīža noskaņai šis sāka likties pat ļoti piemēroti. Un labi ka tā!

Man šķiet, ka šī būs īsākā anotācija bloga vēsturē. Stāsts ir par kādu mazu, nomaļu ciematiņu kaut kur kalnos Armēnijā. Tajā dzīvo daži desmiti vecīšu no sērijas ”visi par visiem visu zina”. Un stāsts ir par visiem, bet tai pat laikā tikai par Anatoliju, kura sagādā pārsteigumu!

Pirmo teikumu es nolasīju priekšā draugam. Viņš teica, ka es atkal lasīšu kaut ko depresīvu. Bet tas teikums ir tik maldinošs! Šis darbs ir tik pārsteidzošs savā vienkāršībā un cilvēcīgumā. Abgarjanai ir lieliska valodas izjūta un viņa zina, kā izstāstīt prieku, bēdas, cerību un dzīves pieņemšanu. Mani ļoti, ļoti uzrunāja viņas skaistie apraksti par ciemata dzīvi. Nu tik ļoti, ka es neiebilstu tur kādu brītiņu padzīvot. Protams, ir grūti iedomāties, ka mūsdienās vēl atrodas bariņš ļaužu, kuri dzīvo bez pieņemtajiem 21.gadsimta dzīves rādītājiem – televizora, telefona, interneta… Bet kas ir teicis, ka tam visam ir jābūt mūsu dzīvēs? Tas, cik vienkāršoti un pēc senču paražām ir iespējams dzīvot, ir pat skaisti.

Var tikai apbrīnot ciematnieku izturību, spēku, gudrību un māju piederības sajūtu. Dzīve tai ciemā nebija no vieglajām. Tad te bads, tad nogruvums, tad citas šausmas. Un neviens pat neiedomājās, ka būtu jāpārceļas uz ieleju, kur pieejams viss – pasts, slimnīca, veikali. Ielejas ļaudis, protams, krīzes situācijās palīdzēja, bet tas nav gluži tas pats, kas saņemt palīdzību nekavējoties. Vajadzēja gandrīz dienu, lai pastnieks nokļūtu pie ciematniekiem.

Šis darbs man patiešām sagādāja baudu ar savu mierīgumu, nesteidzīgumu, citādāku dzīves uztveri. Bija interesanti lasīt dzimtas stāstus kā tādus, kā dzimtas dabūjušas savus uzvārdus, kā realitāte mijās ar maģisko reālismu. Un šis noteikti bija darbs, kurā varēja gan pasmaidīt, gan… nobirdināt asaru ne, bet tā mazliet sērīgi dažbrīd gan sametās. Es neesmu pārliecināta, ka man patika autores sagādātais pārsteigums darba beigās, tomēr tas ļauj cerēt, ka šādi ciemati nākotnē vēl eksistēs.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Skandināvu mitoloģija

Image result for skandināvu mitoloÄ£ija grāmataMan Nils Geimens (Neil Gaiman, 1960) asociējas ar ļoti interesantu fantāziju. Jāatzīst, ka viņam daži darbi ir tādi, kuri man ir patikuši, bet es īsti neesmu uztvērusi tikai tāpēc, ka es nezinu tos mītus, ko viņš pārveido. Tā nu nolēmu labot to mazumiņu un ķēros klāt viņa Skandināvu mitoloģijai.

Šis darbs nav gluži vienots stāsts tā parastajā izpratnē, bet tajā patiešām lasāmi dažādi mīti, kuri izstāstīti secīgi laikā līdz nonāk līdz ragnarjokam. Tā mēs varam iepazīt Odinu, Toru, Lokiju, Freiju… un daudzus citus, kuri savā starpā sacenšas spēkā, izveicībā un gudrībā.

Man ir ārkārtīgs prieks, ka darba sākumā Geimens stāsta, kā vispār ir nonācis līdz mītu pētīšanai un saistībā ar šo grāmatu izstāsta par katru dievu atsevišķi un tikai tad seko paši mīti. Un kad ir notikusi tāda ievadīšana, tik ļoti sajutos kā seriālā Vikings. Pēkšņi šķita, ka krietni labāk saprotu seriālu un vikingu pielūgsmi saviem dieviem 🙂 Tie tiešām ir vareni!

Es biju zinājusi, ka dievi nesēž savos troņos un nenolūkojas uz zemi no saviem augstumiem. Zināju. Tomēr to, ka Lokijs ir bijis tāds neģēlis es gan nezināju. Šito divdabi! Ja nebūtu Lokija muļķību, Tors nekad nebūtu ticis pie sava vesera, Odins pie šķēpa un Freirs pie mežacūkas. Tas tā kā būtu labi. Bet kā skatīties uz Lokija nodevību pret savējiem?

Šādi un vēl citi stāsti par milžiem, rūķiem un citiem ”zvēriem” mūs noved pie paša galvenā – kas notiek ragnarjokā? To es šeit neklāstīšu, tomēr man ir ārkārtīgs prieks, ka esmu iepazinusies ar šo darbu. Ja Geimens šādi izstāstītu par visiem mītiem, kurus pin savos stāstos, būtu vieglāk. 😀 Tomēr tas man liek saprast, ka man varbūt ir laiks izlasīt patiesos mītus, jo nebiju domājusi, ka tie var būt tik aizraujoši!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC