Kā es kleitu šuvu

Šūšana sievietēm velkas nopakaļ jau no seniem laikiem un arī man tā nav sveša. Esmu ar to nodarbojusies jau no mazotnes – sākumā niekojoties, tad pārveidojot šādas tādas drēbes, esmu arī mazliet šajā jomā pastrādājusi. Bet! Es protu sašūt tikai piegrieztus audumus, t.i., es varu sašūt, es varu safīčot kas un kā jāšuj, lai sanāktu vēlamais, bet es neprotu piegriezt.

Kad es mācījos vidusskolā, manai mammai bija šujmašīna. Tur tad arī tapa tās sašūtās dāvanas (pārsvarā maisiņi ar aplikācijām), pārveidoti krekli, viena kleita un no platām biksēm topiņš 😀 Man ar to pietika. Pagājušajā rudenī es pilnīgi neticamā kārtā tiku pie savas šujmašīnas (pat pie divām!) un visu ziemu domāju par šūšanu dziļākā plāksnē. Sašuvu aizkarus, dīvāniņam otro ”ādu”, matracim pārklāju… bet tas nebija tas. Es gribēju konstruēt! Uzzīmēt piegrieztni pavisam vienkāršai kleitai. Domāju, jāiet kursos. Tikai konstruēšanas pēc? Nē. Ieminējos par to omei un viņa man no savām grāmatu bagātībām uzdāvināja grāmatu par šūšanu. Nu prieki varēja sākties 🙂

Iegādājos audumu, vatmani, garu lineālu, samērīju visus nepieciešamos mērus un sāku. Tas bija jautri. Nometusies uz grīdas ceļos, skaļi bubinot, vilku visas nepieciešamās līnijas un pierakstīju mistiskos burtus K, R, V, G, I. Kad ar to visu biju galā (gan ar pamatlaukumu, gan pamatpiegrieztni), sākās vēl interesantāka daļa – balstoties uz pamatu, izveidot vēlamo kleitas fasonu. Man uzreiz bija skaidrs, ka kaut kas nebūs lāgā ar gurnu un kakla izgriezumiem…

Liekot visu uz auduma, uzreiz piekoriģēju gurnus, jo nebija vēlmes pēc piegulošas kleitas. Kaklu atstāju. Kad biju sašuvusi visas iešuves, salikusi kopā kleitas daļas, priekšu un aizmuguri, kakls bija tik smieklīgi mazs, ka kleita nebija piemērāma. Šķita, ka derēs, bet reāli nevarēju to pārbaudīt 😀 Tā nu piekoriģēju kakla izgriezumu, visu sašuvu kopā un sapratu vienu – man tā kleita nepatīk un es to nevilkšu. IMAG0461[1]

Tā beidzās mans mēģinājums. Izmetu.

To visu es mēģināju martā. Pienāca jūnijs, tās beigas un mans prāts mani nelika mierā. Sak: “Nu tu tak vari uzšūt to kleitu!”. Šoreiz nospriedu, ka neko nedarīšu pēc piegrieztnes. Šūšu uz čuju! Domāts darīts. Uzskicēju ideju, atradu saules griezuma formulu un darbojos. Vēl tikai jāapgriež pēdējās vīļu spuras (kuras tomēr varbūt tiks sašūtas normālā vīlē) un, priekšpusei jāatrod trīs smukas podziņas. Vai man patīk rezultāts? Pat ļoti 🙂

Mūzika: Green Jelly – Three Little Pigs

Mūsu spožās dienas

9789934068867_169Iespējams, pati es šo darbu nebūtu izvēlējusies lasīt. Es to pamanīju, tomēr vēlme lasīt Dženiferas Nivenas (Jennifer Niven) Mūsu spožās dienas (2015) man neradās. Beigu beigās es to izlasīju pēc ieteikuma. Nolēmu riskēt, cerot, ka darbs nebūs pārāk naivs utt. Trāpīji! 🙂

Teodors Finčs un Violeta Mārkija ir vienaudži, kuri sastopas uz skolas zvanu torņa dzegas. Paradoksāli sanāk, bet viņi viens otru pierunā no tās nokāpt. Ja Violeta pēcāk nebūtu uzsmaidījusi Finčam, šī stāsta nebūtu.

Parasti un lielākoties es nelasu romānus, kas paredzēti jauniešiem. Labi, tie nav tādi, kādus rakstīja manā jaunībā, tomēr mani tie vienalga nesaista. Varbūt man jāsāk pārdomāt, jo šis romāns man patika. Es, protams, nespēju pateikt, cik šis romāns sižetiski ir līdzīgs citiem jauniešu romāniem, tomēr šajā darbā mani ļoti uzrunāja valoda. Paldies autorei par skaisto un saistošo rakstības stilu! Dažbrīd mani šādas tādas lietas romānā kaitināja (Violetas rakstīšana, Finča tēlainums, kaut kādas frāzes un darbības).

Šādas literatūras bagāža man ir ļoti, ļoti maza, tomēr, tajā nemēdza būt tik daudz skumju un vienlaikus skaistu mirkļu. Lasot Violetas sirdssāpes un cenšoties saprast Finča citādību, mani nepameta sajūta, ka autore zina, par ko raksta. Izrādās, šis ir personisks stāsts, jo viņa pati tam visam ir gājusi cauri. Jā, šis ir romāns par meiteni, kura ir zaudējusi māsu un par puisi, kurš grūtas bērnības dēļ kļuvis depresīvs un ar pašnāvnieciskām domām. Tās ir tik traki smagi tēmas, ka es pat nezinu, kā to izstāstīt. Nespēju nedomāt par to, kā Finčs neapzinoties sauca pēc palīdzības. Vai  viņš tika sadzirdēts?

Man ir prieks, ka jauniešiem sāk rakstīt šādas grāmatas, ne tikai skolas romānus. Iespējams, kādam šāda literatūra palīdzēs, kāds par to mazliet aizdomāsies un vēl kāds nospriedīs, ka tā ir tikai grāmata. Lai nu kā, man ir prieks par ieteikumu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Eleanorai Olifantai viss kārtībā

4JdjXXbEeTJI_400x600_2mRPEZPfJa uz grāmatas vāka ir sērkociņu māja, bet nosaukums stāsta, ka viss ir kārtībā, ir skaidrs, ka kārtībā nav nekas. Pēc anotācijas šķita salīdzinoši ”viegla” grāmata, tapēc nolēmu, ka Geilas Hanimenas (Gail Honeyman) grāmata Eleanorai Olifantai viss kārtībā (2017) man noteikti jāizlasa. Zināju, ka tu nekas nebūs rožaini, bet nebiju domājusi, ka būs tik smagi.

Anotācija īsumā no grāmatas vāka: sociālās iemaņas nav viņas stiprā puse un viņa vienmēr saka to, ko domā. Viņas dzīve ir viena liela rutīna, bet viņa nevēlas neko mainīt – nedz ģērbšanās stilu, ne lenču, neko. Kad Eleanora piespiedu kārtā iepazīstas ar kolēģi Reimondu, viss lēni un nemanot mainās. Nē, viņi nekļūst par pāri.

Eleanora liekas draudzīga, atvērta un nepieciešamības gadījumā komunikabla būtne. Tomēr, jo vairāk iepazīst, jo vairāk atklājas, ka viņa patiesībā ir klusa, noslēgta būtne, kura labprātāk dzīvo četrās sienās ar degvīna pudeli piektdienu vakaros un nemaz nevēlas zināt, kas notiek pasaulē. Viņas saskarsme ar pasauli lielākoties notiek tikai darbā. Un kad pie apvāršņa parādās viņas kolēģis Reimonds, var sākties atklāsmes pilnie brīži.

Grāmata ir tematiski pasmaga un visi tie dēmoni un velniņi, ko viņai nākas vilkt no sevis ārā, ir apsveicami. Vispār man ir ļoti grūti iedomāties, kā ir dzīvot tādu dzīvi, kāda bija Eleanorai. Ir skaidrs, ka kaut kādā brīdī viss ir nogājis greizi, bet tieši kad un kas notika? Ir sajūta, ka viņa zina, tikai nevēlas to atklāt skaļi. Un kad viņas dzīvē ierodas Reimonds un Semijs, viņa saprot, kā patiesībā ir dzīvojusi. Vai arī to viņa saprot nedaudz ātrāk, iemīloties rokzvaigznē? Prieks, ka autore šo visu ir izstāstījusi tik patīkami vieglā valodā.

Patiesībā, es šo darbu izlasīju jau pirms kāda mēneša, tikai nekādi nespēju saņemties to ietērp kaut dažos vārdos. Man tiešām bija žēl, ka grāmata beidzās, jo es tik ļoti biju paspējusi iegrimt Eleanoras dzīvē un man tik ļoti gribējās, lai ar viņu viss ir labi! Viņai tik ļoti paveicās ar pēkšņi iegūtiem draugiem. Tie bija tieši tādi cilvēki, kādus arī es uzskatu par saviem tuvākajiem. Tādi, kas pajautās, kā man klājas un palīdzēs grūtā mirklī. Šis ir fantastisks darbs par pārmaiņām, tumsas nomākšanu sevī un celšanos pretī gaismai. Zinu, ka tikko sarakstīju banāliem vārdiem, bet tieši par to ir šis darbs.

Šis noteikti ieguls manā plauktā uz palikšanu. Iesaku!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC