Pilsētas cilvēkiem

Jan GehlNu jau krietnu laiku aiz loga valda patīkams laiks un tādos brīžos ir grēks sēdēt istabā. Vislabāk ir doties pie dabas, bet ne vienmēr tas sanāk. Mani parasti tad velk kaut kur pasēdēt – parkā, kafejnīcā, bārā vai vienkārši garā pastaigā ar kājām vai velosipēdu. Pilsētas kalpo mums vai mēs kalpojam pilsētām? Tādus jautājumus uzdod Jans Gēls (Jan Gehl, 1936) savā pētījumā Pilsētas cilvēkiem (2010).

Es neesmu arhitektūras speciālists un neko daudz nesaprotu, tomēr kopš studiju laikiem mani šī tēma interesē (paldies pasniedzējiem un jaukajiem semināriem!). Ne velti savu galadarbu veltīju arhitektūras mantojuma saglabāšanas jautājumiem. Un ne velti reizēm eju ar degunu debesīs un gandrīz ieskrienu stabā, jo man tak jāpaskatās uz to jūgendu vai citu interesantu būvi. Tāpēc man ir prieks, ka Gēls uzsver, ka laba un veselīga pilsēta ir tā, kurā var ērti pārvietoties gan ar kājām, gan ar velosipēdu. Un to var panākt tikai rosinot ikdienā pēc iespējas mazāk izmantot auto.

..dzīvas pilsētas, drošību, ilgtspējību un veselību – var būtiski sekmēt, palielinot rūpes par gājējiem, riteņbraucējiem un pilsētas dzīvi kopumā. /18.lpp./

Ir svarīgi, lai pilsētā varētu brīvi pārvietoties kājām – pilsēta ir domāta cilvēkiem nevis automašīnām. Gēls izsaka atziņu – jo vairāk ceļus būvē, jo vairāk rodas auto. Un tā patiešām ir. Es nezinu vai tas tā tiešām strādā visās vietās, bet tas izklausās loģiski. Viņš piemin vietas, kur pēc katastrofām ceļu neatjauno un nekas – visi turpina dzīvot jaunā kvalitātē 🙂 (es domāju, ka tieši tāpat daudzi pielāgotu savus iepirkšanās paradumus, ja svētdienās veikali būtu slēgti).

9789984236902_144

Nekad nebiju spējusi saprast, kā tiek noteiktas biļešu cenas, bet nu es zinu, kā tās rēķina! Kādā sakarā es par to runāju? Izrādās, ka tas ir ļoti saistīts ar spēju uztvert un sajust. Tās ir lietas, par kuram jādomā pilsētvides plānotājiem un arhitektiem. Nebiju iedomājusies, ka plānojot kādu būvi, tiek ņemts vērā attālums, kādu cilvēks spēj uztvert – no 100-35m. Tas spēj izskaidrot faktu, kāpēc braucot apskatīt kādu pilsētu, mani krietni vairāk šarmē vecpilsētas – viss ir tuvs, uztverams un saistīts ar maņām. Lielas, vienveidīgas būves man atstāj garlaikotu iespaidu. Nonākot Purvciemā, Pļavniekos vai Ķengaragā, es jūtos nonākusi nedzīvā pilsētvidē. Drīkst oponēt, bet es tur nejūtos labi.

Ja vēlamies veicināt gājēju un velosatiksmi un realizēt sapni par dzīvām, drošām, ilgtspējīgām un veselīgām pilsētām, ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas par cilvēciskajiem mērogiem. /67.lpp./

Grāmatā ir vēl daudz skaistu atziņu, kuras palēnām iepazīstu. Tā ir tik informatīvi bagāta un labi ilustrēta, ka nav iespējams to visu aptvert pāris vakaros. Iespējams, Gēla valoda liekas sausa, bet nevajadzētu aizmirst, ka tas ir pētījums un viņa zināšanu apkopojums. Ņemot vērā šo faktu, viņš raksta ļoti saistošā, vieglā valodā, kas neatbaidīs nevienu – ne ar pilsētvidi saistītos, ne vienkāršos arhitektūras interesentus kā mani. Saistībā ar šo grāmatu, pats autors bija ieradies Rīgā un man ir ļoti žēl, ka es uz šo pasākumu netiku. Lai nu kā, grāmatā apkopota 50 gadu pieredze un man vēl būs daudzi vakari, lai izstudētu visu pilnībā!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s