Pilsētas cilvēkiem

Jan GehlNu jau krietnu laiku aiz loga valda patīkams laiks un tādos brīžos ir grēks sēdēt istabā. Vislabāk ir doties pie dabas, bet ne vienmēr tas sanāk. Mani parasti tad velk kaut kur pasēdēt – parkā, kafejnīcā, bārā vai vienkārši garā pastaigā ar kājām vai velosipēdu. Pilsētas kalpo mums vai mēs kalpojam pilsētām? Tādus jautājumus uzdod Jans Gēls (Jan Gehl, 1936) savā pētījumā Pilsētas cilvēkiem (2010).

Es neesmu arhitektūras speciālists un neko daudz nesaprotu, tomēr kopš studiju laikiem mani šī tēma interesē (paldies pasniedzējiem un jaukajiem semināriem!). Ne velti savu galadarbu veltīju arhitektūras mantojuma saglabāšanas jautājumiem. Un ne velti reizēm eju ar degunu debesīs un gandrīz ieskrienu stabā, jo man tak jāpaskatās uz to jūgendu vai citu interesantu būvi. Tāpēc man ir prieks, ka Gēls uzsver, ka laba un veselīga pilsēta ir tā, kurā var ērti pārvietoties gan ar kājām, gan ar velosipēdu. Un to var panākt tikai rosinot ikdienā pēc iespējas mazāk izmantot auto.

..dzīvas pilsētas, drošību, ilgtspējību un veselību – var būtiski sekmēt, palielinot rūpes par gājējiem, riteņbraucējiem un pilsētas dzīvi kopumā. /18.lpp./

Ir svarīgi, lai pilsētā varētu brīvi pārvietoties kājām – pilsēta ir domāta cilvēkiem nevis automašīnām. Gēls izsaka atziņu – jo vairāk ceļus būvē, jo vairāk rodas auto. Un tā patiešām ir. Es nezinu vai tas tā tiešām strādā visās vietās, bet tas izklausās loģiski. Viņš piemin vietas, kur pēc katastrofām ceļu neatjauno un nekas – visi turpina dzīvot jaunā kvalitātē 🙂 (es domāju, ka tieši tāpat daudzi pielāgotu savus iepirkšanās paradumus, ja svētdienās veikali būtu slēgti).

9789984236902_144

Nekad nebiju spējusi saprast, kā tiek noteiktas biļešu cenas, bet nu es zinu, kā tās rēķina! Kādā sakarā es par to runāju? Izrādās, ka tas ir ļoti saistīts ar spēju uztvert un sajust. Tās ir lietas, par kuram jādomā pilsētvides plānotājiem un arhitektiem. Nebiju iedomājusies, ka plānojot kādu būvi, tiek ņemts vērā attālums, kādu cilvēks spēj uztvert – no 100-35m. Tas spēj izskaidrot faktu, kāpēc braucot apskatīt kādu pilsētu, mani krietni vairāk šarmē vecpilsētas – viss ir tuvs, uztverams un saistīts ar maņām. Lielas, vienveidīgas būves man atstāj garlaikotu iespaidu. Nonākot Purvciemā, Pļavniekos vai Ķengaragā, es jūtos nonākusi nedzīvā pilsētvidē. Drīkst oponēt, bet es tur nejūtos labi.

Ja vēlamies veicināt gājēju un velosatiksmi un realizēt sapni par dzīvām, drošām, ilgtspējīgām un veselīgām pilsētām, ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas par cilvēciskajiem mērogiem. /67.lpp./

Grāmatā ir vēl daudz skaistu atziņu, kuras palēnām iepazīstu. Tā ir tik informatīvi bagāta un labi ilustrēta, ka nav iespējams to visu aptvert pāris vakaros. Iespējams, Gēla valoda liekas sausa, bet nevajadzētu aizmirst, ka tas ir pētījums un viņa zināšanu apkopojums. Ņemot vērā šo faktu, viņš raksta ļoti saistošā, vieglā valodā, kas neatbaidīs nevienu – ne ar pilsētvidi saistītos, ne vienkāršos arhitektūras interesentus kā mani. Saistībā ar šo grāmatu, pats autors bija ieradies Rīgā un man ir ļoti žēl, ka es uz šo pasākumu netiku. Lai nu kā, grāmatā apkopota 50 gadu pieredze un man vēl būs daudzi vakari, lai izstudētu visu pilnībā!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Advertisements

Lasāmgabali XXXV

Hmm, pēdējās īsās piezīmes ir tapušas februārī. Laiks labot!

haossRāmais haoss ir mans pirmais Sandro Veronēzi romāns un man tas izlasījās ļoti, ļoti raiti. Valoda viegla, atvērta, taču sižets ir pasmags – kā tikt pāri sievas nāvei, kā palīdzēt meitai un kā vispār izpaužas sēras. Dažbrīd es lasīju un domāju, kā gan viņš spēj tik viegli dzīvot tālāk. Visu to laiku pēc bērēm, ko viņš vadīja savā jaunajā dzīvesveidā, paudās savādas skumjas. It kā runas par kompānijas nākotni, it kā runas par viņu pašu, bet varbūt tā patiesībā bija šķīstīšanās? Caur visiem tiem cilvēkiem, kas nāca pie viņa ciemos un stāstīja savas bēdas. Tā nevēlēšanās pašam sev atklāt kas ir kas un vai ir obligāti palikt tur, kur abi ir.

300x0_coverLaikā, kad Linda Nemiera nebija Nemiera, bet Dreimane, viņa sarakstīja savu debijas darbu Vilcenes stāsts. Tas ir bērniem un jauniešiem domāts fantāzijas darbs, kurš mani uzrunāja ar savu anotāciju. Lasot man patika, ka caur fantāziju var just arī cilvēcīgus aspektus, ka nav tikai tīra fantāzija vien. Valoda viegla, stāsts raits, bet es laikam tiešām esmu izaugusi. Es vairs nespēju palasīt šai auditorijai domātus darbus. Man nepatika mīlas līnijas, uz beigām īsti nepatika galvenās varones raksturs un kaut kādi apraksti asociējās ar citiem stāstiem. Man tas galīgi netraucēja, taču sajūsmu arī neraisīja. Jāatzīst, ka man patika stāsta beigas, tāpēc, ja nu manās rokās nejauši nokļūs turpinājums, es to izlasīšu aiz ziņkāres 🙂

300x0_vagners_978-9934-0-7452-3Žaka de Dekēra Vāgners. Dzīvesstāsts man gribējās izlasīt divu iemeslu dēļ: 1) pašķirstot šķita, ka tas ir biogrāfisks romāns, bet izrādījās, ka nav un 2) nespēju atcerēties, kāpēc Hitleram viņš simpatizēja. Jāsaka, ka Vāgnera dzīve nav bijusi no vieglajām, taču pie daļas problēmu viņš bija vainīgs pats sava rakstura dēļ. Viņu noteikti var dēvēt par pārmaiņu komponistu ne tikai revolucionāro notikumu dēļ, bet arī vēlmē mainīt operas/teātra tradīcijas un iekārtojumu. Biju pārsteigta par divām lietām: 1) par viņa izšķērdību un parazitēšanas mākslu, apvedot ap stūri pat karali Ludvigu II un 2) par viņa radikālajiem uzskatiem – ne velti viņam nācās bēguļot un nelegāli šķērsot robežas…

Mēness hronikas, 2: Skārleta

300x0_skarleta_mazvaksKad es pagājušajā gadā iepazinos ar Merisas Meijeres (Marissa Meyer, 1984) darbu Sindera, es biju stāvā sajūsmā. Mani tik ļoti savaldzināja Pelnrušķītes pasakas modifikācija, ka stāstīju visiem, kuri gribēja (un negribēja) klausīties 😀 Tāpēc mani iepriecina latviskotais turpinājums Skārleta (2013).

Skārleta dzīvo pie savas vecmāmiņas mazā franču pilsētiņā Rjē. Tur pa abām viņas apkopj dārzeņu laukus un… Patiesībā stāsts sākas ar to, ka vecmāmiņa ir pazudusi un Skārleta netic, ka viņa vienkārši ir aizgājusi no mājām. Viņa dodas viņu meklēt un ceļā sastop Vilku. Tai pašā laikā Sindera pēc lielās balles ir nonākusi aiz restēm. Tā kā Mēness karaliste joprojām izsaka draudus Zemei, Sindera dara visu, lai viņai izdotos izlauzties brīvībā.

Tieši tāpat kā oriģinālajā brāļu Grimmu pasakā, arī šeit ir trīs galvenie personāži – Sarkangalvīte, vecmāmmiņa un Vilks ( un epizodiskais mednieks). Jāsaka, ka man patīk Meijeres domugājiens, tomēr šī modifikācija man nešķita tik jaudīga kā Pelnrušķītes versija. Sinderai bija neparasts viss, sākot jau ar viņu pašu. Atšķirībā no pasakas, Skārleta ir apņēmīga un dumpīga jauniete, kura ne par ko neticēs policijas versijai. Un šajā brīdī sākas autores izdomātā pasaka – viņa attīstījusi pati savu versiju par vecmāmiņas pazušanas iemesliem un kā viņa tiek meklēta. Un tajā visā ir iepīti trīs skaisti jautājumi: kas un kur ir vecmāmmiņa, Vilks ir labais vai ļaunais un kas pēc pasakas motīviem šajā fantāzijā ir mednieks?

Nav tā, ka viss grozās ap Skārliju vien. Es viņu uztvēru kā papildinājumu notikumiem no iepriekšējās grāmatas, jo tie šeit turpinās ar pilnu jaudu. Kā jau minēju, Sindera neapmierinās ar cietumnieces statusu un rīkojas. Mēness karaliene par to nav diez ko apmierināta… Jāsaka, ka man ļoti patīk veids, kādā autore atgādina pagātni un kā to savieno ar tagadnes notikumiem. Man ne mirkli neradās sajūta, ka Skārleta vai Sindera būtu piekabinātas klāt otrai, lai būtu. Viss saaužas tik harmoniski, ka citas versijas nerodas. Interesanti, kā šīm abām pievienosies Kresa?

Ja pirmā daļa radīja industriālu noskaņu, tad šajā daļā tā ir transformējusies. Kādu brīdi autore ļauj elpot ciematiņa svaigo gaisu, lai pēkšņi iemestu kosmosā un atpakaļ. Un runājot par kosmosu, Levana neļauj par sevi aizmirst. Skumji, ka arī šajā daļā mēnesieši tik maz piedalās, bet es lieku lielas cerības uz turpinājumu.

Savācot vienkopus visas emocijas, iespaidus utt., man šis darbs patika. Tāds diezgan izteikts YA darbs, kurā es tīri labi būtu iztikusi bez tās pussalkanās līnijas, bet kā ir, tā ir 😀 Nevar jau zināt, ko autore ar to visu darīs tālāk. Un es joprojām apbrīnoju spēju pārveidot pasaku un vienlaicīgi stāstīt savu stāstu. Neesmu nekāda viszine un neesmu tik daudz lasījusi no šī žanra, tomēr man šķiet, ka tieši tāpēc šī tetroloģija šķiet tik ”svaiga”. Fantāzija, bet ar klasisko pasaku motīviem.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC