Īsumā par fotogrāfiju

9789984236735Nu jau kādu laiciņu grāmatnīcās gozējas Īana Heidna Smita (Ian Haydn Smith) grāmata Īsumā par fotogrāfiju (2018). Ja Henrijs Kerols ir ļāvis ielūkoties fotoaparāta dzīlēs un procesā, kā top fotogrāfija, tad Smits stāsta lietas, par kurām šobrīd nav īsti vajadzības domāt. Vismaz man.

Laikam ir jāsāk ar to, ka grāmata ir iedalīta četrās daļās: žanri, darbi, tēmas un tehnikas. Šīs daļas savā starpā tik skaisti pārklājas, ka galā veidojas skaists koptēls un trīs aktuālas tēmas:

1. Fotogrāfija kā māksla vai atsevišķa nozare.

Visa darba laikā man šis tiešām šķita interesants jautājums. Ja to jautātu man šodienā, es teiktu atsevišķa nozare. Tomēr virzoties cauri attīstības posmiem, kurā fotogrāfijas attiecības ar mākslu svārstījušās no abpusēji izdevīgas savienības līdz neslēptam naidam, fotogrāfija ir spējusi tapt par mākslas darbu vārda tiešā nozīmē. Ne tikai tāpēc, ka “fotogrāfiju izmantoja daudzi mākslinieki kā Delakruā, Kurbē, Manē, Degā un daudzi citi” /31.lpp./, bet arī tāpēc, ka fotogrāfija spēj radīt autentiskumu un tā ir mākslas jēga. Visa šī sakarā man sķita interesants fakts, ka ļoti ilgu laiku krāsu foto “neņēma par pilnu”, jo to neuzskatīja par pietiekoši māksliniecisku un tam nevarēja piedēvēt reālismu. Bet ar laiku tā nostājās blakus melnbaltajam foto. Otrs fakts, kas man ļoti patika – “nāvei fotogrāfijā bijusi tikpat nozīmīga loma kā citos mākslas veidos. 19.gadsimta otrajā pusē ģimenes mirušo fotogrāfijas izmantoja kā alternatīvu gleznotam portretam vai pēcnāves maskai.” /165.lpp./

2. Fotogrāfijas devums politikā, sabiedrībā, pasaules atspoguļojums.

Šī laikam ir tā tēma, kurā informācija ļoti bieži pārklājas, bet tiek parādīta no dažādiem rakursiem, piemēram, ne tikai kāda žanra attīstībā, bet kā tā mainās katrā laikposmā. Piemēram, sākoties 1PK fotogrāfija kļūst par būtisku propagandas ieroci, taču 2PK līdz ar kino tā bija starp nozīmīgākajiem propagandas ieročiem. Starp kariem aktuāls kļūst sociāldokumentālais foto – labprātāk fiksēja cilvēku ikdienu nevis detalizētus un izdomātus portretus. Tajā ietilpa dzīves parādīšana pēc kara, kas notiek ielās, rūpnīcās, bēgļu rindās un daudz kur citur. Tādējādi fotogrāfija fiksēja izmaiņas sabiedrībā un rādīja sekas cilvēkam iejaucoties dabas ainavā. Attīstoties modes un kino industrijai, attīstījās arī šī žanra fotogrāfijas (neaizmirstot reklāmu) un paparaci (daži bija tik uzmācīgi un nevietā, ka nācās ieviest dažus likumus…). Runājot par karu, tad to mājās ienesa fotožurnālistika. Jo vairāk attīstījās kamera (zibspuldze+vieglāk pārnēsājama), jo taustāmāks tas palika – tagad bija iespējams piekļūt kara zonai tik tuvu kā nekad. To, ka fotogrāfija nav tikai propagandas ierocis pierādīja konkrēts Nika Uta kadrs, kurā atspoguļojās elle zemes virsū un tā kļuva par Vjetnamas kara laika pretkara kustības plakātu. Tas noteikti nav vienīgais pierādījums, ka foto ir spējīgs iejaukties politikā un attainoja notikumus, kas nekādi nesakrita ar valdības oficiālo skaidrojumu.

3. Daudz un dažādas tehnikas, kas izraisījušas pārmaiņas foto attīstībā.

Nekur to neesmu minējusi, bet pirmo reizi termins “fotogrāfija” radās 1839.gadā un to ieviesa Džons Heršels, savukārt pirmais mēģinājums to darīt ir radies ap 16.gadsimtu, kad arī sāka izmantot lēcas. 19.gadsimtā jau sākās eksperimenti ar gaismjūtīgumu. Lasot pēdējo nodaļu par tehnikām, es biju ļoti pārsteigta par daudzajiem attīstības posmiem un paņēmieniem fotogrāfijas attīstīšanā. Nebija gan nekāds jaunums, ka liela daļa no paņēmieniem bija kaitīga veselībai. Vienīgais, ko es zināju, ir dagerotipija, taču līdzās šai bija arī citas -tipijas – kalotipija, cianotipija. Viena par otru kaitīgāka… Es līdz šim domāju, ka vienmēr ir pastāvējušas sēpijas un melnbaltie foto un tad tikai krāsas, bet nē. Interesanti, ka gandrīz gadsimta garumā pastāvēja prakse izkrāsot fotogrāfiju zinātniskos nolūkos. Tas laikam ir tas iemesls, kāpēc krāsu foto tik ilgi tika noliegts.

Šī ir patiešām informatīvi bagāta grāmata. Tā atklāj ne tikai visu iepriekš uzskaitīto, bet arī izanalizē 50 būtiskas fotogrāfijas fotovēsturē, tādējādi parādot tās attīstību. Un man patīk grāmatas, ka šķietami sarežģīto saliek pa plauktiņiem. Pievienoju savām pārējām foto grāmatām 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze.

Advertisements