Lakstīgala

300x0_lakstigala_mazvaksNemācēšu pateikt, kāpēc, bet mani uzrunāja Kristīnes Hannas (Kristin Hannah, 1960) darba nosaukums Lakstīgala (2015). Pat nezinu, ko īsti biju gaidījusi no tāda nosaukuma, bet ka tas būs tik labs vēsturiskais romāns, bija liels pārsteigums.

Saīsināta anotācijas versija no grāmatas vāka: 1939.gada Francija. Lai arī visas pazīmes norāda, ka drīzumā būs karš, daudzi cer, ka tomēr tā nebūs. Māsas Izabella un Vianna dzīvo sķirti – viena Luāras ielejā, otra Parīzē. Sākoties karam tēvs Izabellu sūta pie Viannas, drošībā. Tomēr abām raksturi ir tik dažādi, ka sadzīvošana ir grūta, pat kara apstākļos.

It kā kārtējai vēsturiskais romāns, tomēr šis mani apbūra. Vienbrīd prātā nāca E. Dora Mums neredzamā gaisma, bet šos romānus saista tikai darbības vieta. Hanna mums rāda karu, kādu to redz raksturā un domāšanā atšķirīgās māsas. Jā, abas vēlas pārdzīvot šo karu, saglabājot sevī visu cilvēcīgo un alkas pēc brīvības, tomēr kā to sasniegt? Labāk ir būt klusai, nemanāmai pelei vai dumpīgai un ar vēlmi aktīvi darboties kaut vai pagrīdē? Man ļoti patīk veids, kādā autore izstāsta vācu īstenoto zibenskaru, kas tai laikā un vēlāk notiek ar Francijas iedzīvotājiem. Cik dažādas var būt reakcijas uz notikumiem un tikpat dažādas pretošanās formas. Tiem kuriem patīk visam vilkt līdzi ar pirkstu, neburkšķiet pirms laika, daži notikumi ir pakārtoti romāna vajadzībām, t.i., tie notiek ātrāk vai vēlāk.

Mazliet skarbi, bet šis ir laiks, kad bērni zaudē savu bērnību. Viannai bija smagi redzēt kā viņas meita pēkšņi ir kļuvusi pieaugusi. Gribēdama pasargāt no apkārt valdošajām šausmām, viņa nevēlējās stāstīt patiesību par meitas draudzeni. Tomēr nav iespējams palikt bērnībā un neko nesaprast, ja visapkārt valda izmisums, bads, aukstums, uz katra soļa ir propagandas/brīdinājuma plakāti un aicinājumi nodot savu tuvāko. Un viņas mājā dzīvo nacists. Ko vispār nozīmē būt sievietei un bērnam kara laikā? Manuprāt, par to sāk tā pa īstam diskutēt tikai tagad. Pretoties vai sadarboties, izdzīvot vai padoties.

– Vīrieši parasti ir tie, kas runā, – es saku. Tā ir vispatiesākā, visvienkāršākā atbilde uz šo jautājumu. – Sievietes rīkojas. Mēs karojam ēnā. /491.lpp/

Lai vispār sāktu rakstīt šo romānu, autore esot iedvesmojusies no kādas 2PK leģendas par māsām, no kurām viena bija Lakstīgala. Kamēr es nebiju izlasījusi, nekādu papildus info nemeklēju, bet mani patiešām interesēja, vai tāda Lakstīgala ir eksistējusi vai tas ir izdomas auglis? Un ir. Realitātē tā bija gados jauna beļģu sieviete André de Jongh, kura palīdzēja avarējušajiem britu pilotiem pamest okupēto Eiropu, lai atgrieztos Lielbritanijā turpināt savu misiju. Viņas izstrādātais maršruts kļuva pazīstams ar nosaukumu Comet Line.

Jāatzīst, ka ir pāris vietas, kuras man romānā nepatika (piemēram, sākumdaļā plašie apraksti par izskatu un darbības vidi, pāris epizodes nobeiguma daļā), bet es vairāk tvēru to vēstures elpu. Kā jau minēju, tur ir atrodams viss – bēgļi un to piedzīvotās šausmas, bombardēšana, rekvizēšana, okupācijas fakts un tā pieņemšana, garās rindas pārtikas saņemšanai, izsalkums, nāve.

Šis darbs nudien ir aizraujošs. Šausmīgs savā būtībā, bet labi izklāstīsts. Sen nebija bijis tā, ka grāmatas dēļ neeju gulēt. Sākumā likās iespaidīga apjomā, bet izlasījās pāris dienās. Ir vērts!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s