Īsumā par fotogrāfiju

9789984236735Nu jau kādu laiciņu grāmatnīcās gozējas Īana Heidna Smita (Ian Haydn Smith) grāmata Īsumā par fotogrāfiju (2018). Ja Henrijs Kerols ir ļāvis ielūkoties fotoaparāta dzīlēs un procesā, kā top fotogrāfija, tad Smits stāsta lietas, par kurām šobrīd nav īsti vajadzības domāt. Vismaz man.

Laikam ir jāsāk ar to, ka grāmata ir iedalīta četrās daļās: žanri, darbi, tēmas un tehnikas. Šīs daļas savā starpā tik skaisti pārklājas, ka galā veidojas skaists koptēls un trīs aktuālas tēmas:

1. Fotogrāfija kā māksla vai atsevišķa nozare.

Visa darba laikā man šis tiešām šķita interesants jautājums. Ja to jautātu man šodienā, es teiktu atsevišķa nozare. Tomēr virzoties cauri attīstības posmiem, kurā fotogrāfijas attiecības ar mākslu svārstījušās no abpusēji izdevīgas savienības līdz neslēptam naidam, fotogrāfija ir spējusi tapt par mākslas darbu vārda tiešā nozīmē. Ne tikai tāpēc, ka “fotogrāfiju izmantoja daudzi mākslinieki kā Delakruā, Kurbē, Manē, Degā un daudzi citi” /31.lpp./, bet arī tāpēc, ka fotogrāfija spēj radīt autentiskumu un tā ir mākslas jēga. Visa šī sakarā man sķita interesants fakts, ka ļoti ilgu laiku krāsu foto “neņēma par pilnu”, jo to neuzskatīja par pietiekoši māksliniecisku un tam nevarēja piedēvēt reālismu. Bet ar laiku tā nostājās blakus melnbaltajam foto. Otrs fakts, kas man ļoti patika – “nāvei fotogrāfijā bijusi tikpat nozīmīga loma kā citos mākslas veidos. 19.gadsimta otrajā pusē ģimenes mirušo fotogrāfijas izmantoja kā alternatīvu gleznotam portretam vai pēcnāves maskai.” /165.lpp./

2. Fotogrāfijas devums politikā, sabiedrībā, pasaules atspoguļojums.

Šī laikam ir tā tēma, kurā informācija ļoti bieži pārklājas, bet tiek parādīta no dažādiem rakursiem, piemēram, ne tikai kāda žanra attīstībā, bet kā tā mainās katrā laikposmā. Piemēram, sākoties 1PK fotogrāfija kļūst par būtisku propagandas ieroci, taču 2PK līdz ar kino tā bija starp nozīmīgākajiem propagandas ieročiem. Starp kariem aktuāls kļūst sociāldokumentālais foto – labprātāk fiksēja cilvēku ikdienu nevis detalizētus un izdomātus portretus. Tajā ietilpa dzīves parādīšana pēc kara, kas notiek ielās, rūpnīcās, bēgļu rindās un daudz kur citur. Tādējādi fotogrāfija fiksēja izmaiņas sabiedrībā un rādīja sekas cilvēkam iejaucoties dabas ainavā. Attīstoties modes un kino industrijai, attīstījās arī šī žanra fotogrāfijas (neaizmirstot reklāmu) un paparaci (daži bija tik uzmācīgi un nevietā, ka nācās ieviest dažus likumus…). Runājot par karu, tad to mājās ienesa fotožurnālistika. Jo vairāk attīstījās kamera (zibspuldze+vieglāk pārnēsājama), jo taustāmāks tas palika – tagad bija iespējams piekļūt kara zonai tik tuvu kā nekad. To, ka fotogrāfija nav tikai propagandas ierocis pierādīja konkrēts Nika Uta kadrs, kurā atspoguļojās elle zemes virsū un tā kļuva par Vjetnamas kara laika pretkara kustības plakātu. Tas noteikti nav vienīgais pierādījums, ka foto ir spējīgs iejaukties politikā un attainoja notikumus, kas nekādi nesakrita ar valdības oficiālo skaidrojumu.

3. Daudz un dažādas tehnikas, kas izraisījušas pārmaiņas foto attīstībā.

Nekur to neesmu minējusi, bet pirmo reizi termins “fotogrāfija” radās 1839.gadā un to ieviesa Džons Heršels, savukārt pirmais mēģinājums to darīt ir radies ap 16.gadsimtu, kad arī sāka izmantot lēcas. 19.gadsimtā jau sākās eksperimenti ar gaismjūtīgumu. Lasot pēdējo nodaļu par tehnikām, es biju ļoti pārsteigta par daudzajiem attīstības posmiem un paņēmieniem fotogrāfijas attīstīšanā. Nebija gan nekāds jaunums, ka liela daļa no paņēmieniem bija kaitīga veselībai. Vienīgais, ko es zināju, ir dagerotipija, taču līdzās šai bija arī citas -tipijas – kalotipija, cianotipija. Viena par otru kaitīgāka… Es līdz šim domāju, ka vienmēr ir pastāvējušas sēpijas un melnbaltie foto un tad tikai krāsas, bet nē. Interesanti, ka gandrīz gadsimta garumā pastāvēja prakse izkrāsot fotogrāfiju zinātniskos nolūkos. Tas laikam ir tas iemesls, kāpēc krāsu foto tik ilgi tika noliegts.

Šī ir patiešām informatīvi bagāta grāmata. Tā atklāj ne tikai visu iepriekš uzskaitīto, bet arī izanalizē 50 būtiskas fotogrāfijas fotovēsturē, tādējādi parādot tās attīstību. Un man patīk grāmatas, ka šķietami sarežģīto saliek pa plauktiņiem. Pievienoju savām pārējām foto grāmatām 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze.

Lakstīgala

300x0_lakstigala_mazvaksNemācēšu pateikt, kāpēc, bet mani uzrunāja Kristīnes Hannas (Kristin Hannah, 1960) darba nosaukums Lakstīgala (2015). Pat nezinu, ko īsti biju gaidījusi no tāda nosaukuma, bet ka tas būs tik labs vēsturiskais romāns, bija liels pārsteigums.

Saīsināta anotācijas versija no grāmatas vāka: 1939.gada Francija. Lai arī visas pazīmes norāda, ka drīzumā būs karš, daudzi cer, ka tomēr tā nebūs. Māsas Izabella un Vianna dzīvo sķirti – viena Luāras ielejā, otra Parīzē. Sākoties karam tēvs Izabellu sūta pie Viannas, drošībā. Tomēr abām raksturi ir tik dažādi, ka sadzīvošana ir grūta, pat kara apstākļos.

It kā kārtējai vēsturiskais romāns, tomēr šis mani apbūra. Vienbrīd prātā nāca E. Dora Mums neredzamā gaisma, bet šos romānus saista tikai darbības vieta. Hanna mums rāda karu, kādu to redz raksturā un domāšanā atšķirīgās māsas. Jā, abas vēlas pārdzīvot šo karu, saglabājot sevī visu cilvēcīgo un alkas pēc brīvības, tomēr kā to sasniegt? Labāk ir būt klusai, nemanāmai pelei vai dumpīgai un ar vēlmi aktīvi darboties kaut vai pagrīdē? Man ļoti patīk veids, kādā autore izstāsta vācu īstenoto zibenskaru, kas tai laikā un vēlāk notiek ar Francijas iedzīvotājiem. Cik dažādas var būt reakcijas uz notikumiem un tikpat dažādas pretošanās formas. Tiem kuriem patīk visam vilkt līdzi ar pirkstu, neburkšķiet pirms laika, daži notikumi ir pakārtoti romāna vajadzībām, t.i., tie notiek ātrāk vai vēlāk.

Mazliet skarbi, bet šis ir laiks, kad bērni zaudē savu bērnību. Viannai bija smagi redzēt kā viņas meita pēkšņi ir kļuvusi pieaugusi. Gribēdama pasargāt no apkārt valdošajām šausmām, viņa nevēlējās stāstīt patiesību par meitas draudzeni. Tomēr nav iespējams palikt bērnībā un neko nesaprast, ja visapkārt valda izmisums, bads, aukstums, uz katra soļa ir propagandas/brīdinājuma plakāti un aicinājumi nodot savu tuvāko. Un viņas mājā dzīvo nacists. Ko vispār nozīmē būt sievietei un bērnam kara laikā? Manuprāt, par to sāk tā pa īstam diskutēt tikai tagad. Pretoties vai sadarboties, izdzīvot vai padoties.

– Vīrieši parasti ir tie, kas runā, – es saku. Tā ir vispatiesākā, visvienkāršākā atbilde uz šo jautājumu. – Sievietes rīkojas. Mēs karojam ēnā. /491.lpp/

Lai vispār sāktu rakstīt šo romānu, autore esot iedvesmojusies no kādas 2PK leģendas par māsām, no kurām viena bija Lakstīgala. Kamēr es nebiju izlasījusi, nekādu papildus info nemeklēju, bet mani patiešām interesēja, vai tāda Lakstīgala ir eksistējusi vai tas ir izdomas auglis? Un ir. Realitātē tā bija gados jauna beļģu sieviete André de Jongh, kura palīdzēja avarējušajiem britu pilotiem pamest okupēto Eiropu, lai atgrieztos Lielbritanijā turpināt savu misiju. Viņas izstrādātais maršruts kļuva pazīstams ar nosaukumu Comet Line.

Jāatzīst, ka ir pāris vietas, kuras man romānā nepatika (piemēram, sākumdaļā plašie apraksti par izskatu un darbības vidi, pāris epizodes nobeiguma daļā), bet es vairāk tvēru to vēstures elpu. Kā jau minēju, tur ir atrodams viss – bēgļi un to piedzīvotās šausmas, bombardēšana, rekvizēšana, okupācijas fakts un tā pieņemšana, garās rindas pārtikas saņemšanai, izsalkums, nāve.

Šis darbs nudien ir aizraujošs. Šausmīgs savā būtībā, bet labi izklāstīsts. Sen nebija bijis tā, ka grāmatas dēļ neeju gulēt. Sākumā likās iespaidīga apjomā, bet izlasījās pāris dienās. Ir vērts!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC