Es biju tikai sekretāre

9789934072888_100Grāmatu vākiem ir zināma loma tajā vai es to gribēšu lasīt vai ne (tam ir jāspēj uzrunāt). Un ļoti reti gadās, ka tas mani kaut kādā mērā satricina. Tajā fotogrāfijā ir kaut kas magnetizējošs. Un nosaukumā vārds ”tikai” man neliekas kā ”tikai”. Tas izklausās kā attaisnošanās, kā nevēlēšanās atzīt savas kļūdas. Es runāju par Brunhildes Pomselas (Brunhilde Pomsel, 1911 – 2017) Es biju tikai sekretāre (2017). Vai 106 gadus vecā Pomsela mums gribēja pavēstīt ko svarīgu?

Brunhilde Pomsela bija sekretāre Reiha propagandas ministram Jozefam Gebelsam. Grāmatā viņa stāsta savas atmiņas par to, kā ir līdz tam nonākusi, kā vispār varas virsotnēs nonāca nacionālsociālisti un kā tas ietekmēja viņu.

Brunhildes Pomselas stāsts dod mums iespēju ieraudzīt, ko nozīmē ignorēt diktatūras rašanos un vēlāk tajā (iz)dzīvot – gan fiziski, gan garīgi. Tomēr šis stāsts arī skaidri parāda, ko nozīmē noskatīties uz mūsdienu populistu centieniem graut Rietumu parauga demokrātiju. /148.lpp./

Šodien ir viegli kritizēt cilvēkus un apgalvot, ka tādas lietas nemanīt ir neiespējami. Mēs aizmirstam, ka mums ir priekšrocība – mēs zinām vēsturi un kā tas viss beidzās. Varbūt tiešām tolaik daudz kas tika noklusēts, piemēram, ebrejiem jādodas uz citu vietu, lai atbrīvotu vietu Sudetas vāciešiem vai ka koncentrācijas nometne ir tikai pāraudzināšanas iestāde. Es neticu, ka Pomsela bija tik dumja kā nemitīgi uzsver un ka neko nezināja. Viņa atsakās uzņemties daļu vainas. Un tas ir veids, kā viņa to dara. Ir sajūta, ka viņa nav kaut ko izstāstījusi līdz galam, jo, piemēram, īsi pirms nāves viņa atklāja, ka ap 1936.gadu bija gaidībās un bērna tēvs Gotfrīds Kirhbahs bija ebrejs, kurš emigrēja uz Amsterdamu. Kādu laiku viņa brauca pie viņa, līdz viņš teica, ka jāpārtrauc bīstamības dēļ.

Es tiešām nespēju saprast, kā ir iespējams strādāt radio un vēlāk ministrijā un nesaprast, kas notiek. Viņa saka, ka Hitleram nākot pie varam, visam bija “uzlikts vāks” un neviens tiešām neko nezināja. Varbūt, bet es neticu, ka viņa nezināja vairāk par vidusmēra cilvēku. Viņa taču bija sekretāre otrajam cilvēkam valstī! Bet kā pati norāda, esot bijusi dumja un no apziņas izstūmusi nelāgās priekšnojautas. Tātad, nevis nezināja, bet negribēja zināt. Un tas jau ir šaušalīgi, jo kā pati izsakās: “Protams, bija īpaši rajoni, pilni posta un nabadzības, un kaut ko tādu jau arī negribējās redzēt, kaut ko tādu neredzēja, turp gluži vienkārši neskatījās.” /36.lpp./

Un negribējās arī neko daudz zināt, negribējās lieki uzkraut sev vēl smagāku nastu. Pietika jau ar to, ka ikvienam pašam bija jācīnās ar daudzām grūtībām,.. /70.lpp./

Pomsela ir bijusi jauna, vieglprātīga un pārāk egoistiska. Viņa domāja tikai par savu darbu, kā būt priekšzīmīgai darbiniecei un atrasties ”mazliet” elitē viņai patika. Tomēr savādi, ka viņa ne reizi patiesi neaizdomājās par patiesībā notiekošajām lietām. Izdevības bija. Piemēram, tai reizē, kad redzēja Gebelsu uzstājamies Sporta pilī ar runu, kurā parādīja savu īsto seju. Vai kad referents viņai rokās iespieda slepenus failus ar piebildi neskatīties iekšā. Nekādi nespēju aptvert Pomselas aklo uzticēšanos vadībai un pakalpošanu. Manuprāt, tā nebija uzticības parādīšana, tā bija līdzdalība.

Es paliku vienatnē ar mapi un neieskatījos tajā. Un vēl nodomāju: ak Dievs, kā gribētos ieskatīties. Bet es to nedarīšu, viņš paļaujas uz to, ka es to nedarīšu, [..]. Es sev šķitu ļoti cildena. /94.lpp./

Ir vietas, kurās Pomsela savā stāstījumā nonāk pretrunās, piemēram, par ebrejiem. Viņa apgalvoja, ka neko nemanīja un ja kaut ko zināja, nedomāja, ka tas ir kaut kas šausmīgs. Neaptverami, ka viņa ne reizi neiedomājās, kas noticis ar viņas bijušo priekšnieku Dr. Goldbergu, viņas kolēģiem Radiofonā vai viņas draudzeni Evu Lēventāli. Vispār ir grūti iedomāties, kā tādi ļaudis kā Pomsela ir dzīvojuši pēc kara. Vai naktīs nav bijis grūti gulēt? Sirdsapziņa, vainas sajūta? Kāpēc Pomsela pēkšņi 103 gadu vecumā sāka runāt?

Iespējams, arī manī ir mazliet Pomselas. Es par politiku neinteresējos, tomēr, ja kāds no draugu loka grib parunāt par aktualitātēm, es ļauju. Es ļauju un cenšos izprast politikas džungļus. Interesanti, ja Pomsela būtu interesējusies par politiku, vai viņa būtu rīkojusies citādāk? Lai tiktu darbā Propagandas ministrijā, viņa bez vilcināšanās iestājās partijā. Pat nepainteresējusies, ko tā partija vispār dara. Tas ir tāpat kā daudzi neinteresējas par vēlēšanām un partiju programmām. Pirms ejiet, painteresējaties, kam atdodat balsi! Un noteikti, ejiet!

Norij kapsulu un prom ir. Pārējiem ir jāatbild par visu. /118.lpp./

Grāmata ir iedalīta divās daļās. Vispirms Pomselas stāsts un tad politologa Tores D. Hansena analīze. Tās mūsdienu paralēles, kuras viņš velk saistībā ar 1933.gadu ir biedējošas! Par breksitu, Trampu, Poliju…

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s