Gaidot Bodžanglu

9789984236742_11Olivjē Burdo (Olivier Bourdeaut, 1980) sarakstītais Gaidot Bodžanglu (2016) ir… kaut kas. Ārkārtīgi skaists un krāšņs vāks un, protams, ka man gribējās zināt, ko tie sevī slēpj. Anotācijā mani kaut kas uzrunāja, par spīti tam, ka es nezinu nedz 60to gadu leģendāro Ninas Simones dziesmu Mr. Bojangles (ar to iepazīstos šobrīd), nedz arī Semjuela Beketa absurda lugu Gaidot Godo.

Žoržs un viņa sapņu sieviete, kuras vārds mainās teju vai ik dienas, ieskatījās viens otrā jau no pirmā neprātīgā teikuma. Viņi savu dzīvi vada priekā, dejojot un baudot. Protams, dejots tiek pie dažādām dziesmām, bet jo īpaši pie Mr. Bojangles. Šādu dzīvi bauda arī viņu bērns – viņa pasaules redzējums ir tik ļoti atšķirīgs, ka mācības notiek mājās. Cik ilgi ir iespējams tā dzīvot?

Mīlestība no pirmās tikšanās – tāds retums. Un ne jau parasta mīlestība, bet neprātīgi kaislīga. Tik kaislīgi saskanīga, ka tajā tikai diet un diet. Viņi tās dēļ ir gatavi uz visādām neprātībām. Tā viņi pavada dzīvi – neprātīgi mīlot un svinot dzīvi dienu no dienas. Bez atelpas. Jau ar pirmajiem teikumiem mani nepameta sajūta, ka viss nav tik vienkārši, ka sekos kaut kas traki skumjš. Tā arī bija. Žēl, ka dzīve nav svētki un tajā ienāk sarežģījumi. Autoram tiešām ir izdevies skaisti parādīt to balansu starp komēdiju un traģēdiju, dzīves skaistumu un tās norietu. Var jau teikt, ka tiekam aprobežoti, liek dzīvot pareizi un ka tā tam nebūtu jābūt. Ka var dzīvot kā Žoržs un viņa sieva, bet cik ilgi? Viņu gadījumā bija tikai neprāts un mīlestība un tas ir mazliet egoistiski.

Šo stāstu stāsta bērns – viņa balss ir naiva un tas šo stāstu vērš skumju. Viss notiekošais un tā sekas – bērns nesaprot, kas ir vispārpieņemti, bet kas iet pāri robežām un vairs neskaitās normāli. Mani kaut kādā ziņā šokēja tēva reakcija uz visu. Mātes trakums bija attaisnojams (ja izlasa romānu, tad to var saprast), bet tēvs? Kāpēc viņš neko nedarīja, lai vismaz bērns spētu adaptēties starp saviem vienaudžiem? Es uzskatu, ka viņam kaut kādā ziņā tika darīts pāri, lai arī vecāki viņu neprātīgi mīlēja. Pavisam mazliet, bet tekstu kursīvā stāsta tēvs. Tas ir nedaudz cits skatupunkts un tajā lasāma vienīgi mīlestība. Šķiet, ka dažbrīd pavīd veselais saprāts, bet dažas rindas vēlāk saproti, ka tā bijusi mirāža.

134 lapaspuses. Tik pilnas dzīves, prieka un mīlestības. Tik pilnas traģēdijas un skumju.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

1913: gads pirms kara

9789934200427Parasti es atrodu lasāmās grāmatas, bet reizēm ir otrādi – grāmatas atrod mani. Kad pagājušajā gadā izdeva Floriana Iljesa (1971) pētniecisko darbu 1913: gads pirms kara (2012), tas mani fascinēja. Cenas dēļ gan atturējos no iegādāšanās un prieks, ka intuīcija nepievīla – Ķīpsalā bija tā iespēja iegādāties par puscenu. Es gan vēl pāris sekundes domāju, vai ieguldīties konkrētajā apgādā, bet lai nu tiek 😀 Grāmata ir tā vērta!

Vai jūs kādreiz esiet domājuši par dzīvi, kas notikusi pirms lieliem vēsturiskiem notikumiem, piemēram, kara? 20.gadsimts ir bijis nežēlīgs, trauksmains un arī notikumiem bagāts kultūras un sadzīves jomā. Iljesa pētījums ir tik faktiem bagāts, ka visu uzreiz nenākas viegli aptvert, bet tiekot līdz beigām man izkristalizējās dažas lietas, kas ir ilgušas/veidojušās visu apskatāmo gadu.

Man šķiet diezgan zīmīgi, ka Iljess sāk šo darbu ar tolaiku cilvēku reakciju, ka ir pienācis gads “1913”. 13 nav labs skaitlis, no tā baidās, to numerācijā ignorē. Daudziem šķiet, ka šis būs nelaimīgs gads. It kā nepietiktu ar gada skaitli, cipars vēl reizi mēnesī jāpārdzīvo. Izlasot darbu, man radās sajūta, ka gads ir bijis dīvains, pilns ar radošiem meklējumiem un vienlaicīgi ar “mīņāšanos” uz vietas. Tas ir gads, kurā sastopam Hitleru, Staļinu, ratos guļošu Evu Braunu. Priekšplānā Austroungārijas erchercogs Francs Ferdinands, kurš nezina, ka salīdzinoši drīz mirs. Tikmēr Normens Endžels ir ļoti pārliecināts, ka kara vairs nekad nebūs – globalizācija nepieļaus karu, visas valstis saimnieciski ir pārāk cieši saistītas, lai kas tāds notiktu. Arī starptautiskās komunikāciju saites ir pārāk ciešas un tāpēc karš ir bezjēdzīgs. Intelektuāļi tiek nomierināti, bet kāpēc līdztekus šādiem izteikumiem reihstāgs miera uzturēšanai palielina bruņotos spēkus? Ne tikai palielina, bet arī izsludina meklēšanā jauniešus, kuri izvairās no kara dienesta, tai skaitā, arī Hitleru, kurš bēguļo.

Pirms gada ir nogrimis “Titāniks” un Osvalds Špenglers raksta savu monumentālo darbu “Eiropas noriets” pirmo daļu – “Titāniks” kā salīdzinājums kultūras iznīcībai. Viņš raksta: ”Katrai kultūrai ir jaunas izpausmes iespējas, kas parādās, nobriest, novīst un vairs neatgriežas” /25.lpp./ Varbūt tāpēc daudziem māksliniekiem parādās “izdegšanas sindroms” – viņi cenšas radīt savu šedevru, pārpūlas un iedzīvojas neirastēnijā un atkarībā no morfija, piemēram, Francs Kafka, Georgs Trākls u.c.. Alma Mālere vispār ir pārbijusies un tāpēc savam mīļotajam Oskaram Kokoškam liek gleznot šedevru, citādi nevarēs kļūt par viņa sievu. Saspīlētās Freida un Junga attiecības, tēva slepkavības teorija un tās apgāšana. Tomasa Manna centieni sākt darbu pie ”Burvju kalna”, Kafkas neiespringšana uz rakstīšanu un Virdžīnijas Vulfas trakumi – viņa ”nespēj just”.

Gada otrā pusē notiek jauni mākslas virzienu meklējumi – Ernsts Ludvigs Kihners sācis gleznot Potsdamas ainas, Pikaso kubisms tiek noniecināts, daudzi meklē tīru formu. To grib iemiesot ne tikai mākslā, bet arī arhitektūrā: “Mākslas darbs vēlas izraut cilvēkus no viņu ērtībām. Nama uzdevums ir kalpot ērtībām. Mākslas darbs ir revolucionārs, nams – konservatīvs.” /238.lpp./ Jā, Ādolfs Loss nav moderns arhitekts, viņš uz citu fona izceļas, bet viņa namus visvairāk novērtē. Galu galā – vai ir iespējams noteikt precīzu brīdi, kad sākās modernisms? Tas sākās ar Marsela Dišāna ready-made vai ar Kazimira Maļeviča “Melno kvadrātu”?

Ļoti patika, ka darbs iedalīts mēnešos florianun katru mēnesi rotā kāds mākslas darbs vai fotogrāfija. Ievietotās atsauces un plašā bibliogrāfija – tātad gluži no gaisa šie fakti netika rauti. Šķiet, ka autors pamanījies izlasīt kaudzi dienasgrāmatu, jo lasāmi daudzi fakti no mākslinieku personīgās dzīves un viņu domas, kas grāmatās neparādās un tas šim darbam piešķir īstu dzirksti. Principā šis sanāk kā dokumentāls darbs par kultūrvēstures un mākslas attīstību vienā gadā vieglā un saistošā valodā, kurā izskan arī pieņēmumi par notikušo, ne tikai pārliecība, ka tā noteikti ir bijis.

Lai arī man šis darbs ļoti patika, man tomēr kaut kā pietrūkst darba beigās. Man pēdējā rindkopā prasījās, lai būtu akcentēts, ka viss tiešām virzās uz karu.  Lai arī darbs vedina uz to, ka gaisā vējo kara draudi, tie ir tikai jaušami, man gribējās to akcentu. Vēl 9 mēneši un viss – uzspīdējusī Koko Šanele, atvērtais modes veikals Prada, tikko sākušais modernisms un daudzas radošās izpausmes tiks apstādinātas, tās nīkuļos un varbūt uzplauks pēc kara. Tas būtu bijis kā lielisks secinājums. Lai nu kā – ar šo darbu nudien ir vērts iepazīties!

Ne gluži par šo darbu (tikai uz to balstoties), bet par šo gadu ļoti skaisti izteicies Bankovskis – šeit.

Starp Mežaparku un Murjāņiem

9789934073762_31Kā autors man Valdis Rūmnieks (1951) nav svešs. Esmu lasījusi pāris viņa grāmatu (sarakstītas kopā ar Andreju Miglu) un man tās ir diezgan labi patikušas. Šo viņa autobiogrāfisko, atmiņu pilno Starp Mežaparku un Murjāņiem (2018) man gribējās izlasīt tieši balstoties uz viņa vēsturiskajiem romāniem, kā arī pieteikuma dēļ – grāmatā varēšot sastapt daudz citu latviešu literātu.

Man bija gribējies būt klāt grāmatas atklāšanā, bet šogad biju sadomājusi uz Ķīpsalu doties piektdienā, tāpēc uz šo pasākumu nekādi nesanāca. Par šo es, iespējams, nejūtos dikti bēdīga, jo nejauši atradu pasākuma video iekš youtube. Bija prieks vērot, kā autors savā cienījamajā vecumā bija tik humorpilns, jo esot teicis šādus vārdus: “Kamēr nav iemeties kaļķītis, tikmēr jāraksta atmiņas.”

Jau ar pirmajām lapām autors lasītāju vedina pa savām bērnības takām un pie atklāsmes: “Šī būs citādāka autobiogrāfija”. Un tā arī ir. Jau ātri vien rodas sajūta, ka autors par sevi pateiks šo un to, bet par saviem līdzcilvēkiem un dzīves ceļā sastaptajiem – daudz un dikti. Un tā man patīk labāk. Ne jau tāpēc, ka neintersētu paša Rūmnieka dzīves ceļš, bet tāpēc, ka ar savu esību caur citiem viņš atklāj 50.-70.to gadu kultūras attīstību, latvietības pastāvēšanu padomju cenzūras žņaugos, daudzu literātu un radošo personību niķus un stiķus. Par pašu Rūmnieku šais gados man palika tāds maza palaidņa iespaids – delverīgs, zinātkārs, perfekcionists (piemēram, kārtojot Raiņa 19.sējumu). Visur būt klāt, visu izzināt (izjaukt pulksteņus un citus mehānismus) un visu izmēģināt. Visa Rūmnieka dzīve grozījās starp Murjāņiem un Mežaparku. Tik liela vietas mīlestība man nav pazīstama. Es, protams, mīlu savu dzimto pilsētu, bet šis ir citādak.

Par spīti tam, ka es, diemžēl, nezinu visas pieminētās personības, man nebija garlaicīgi lasīt. Viens ir skaidrs – dzīvojot literātu ģimenē (tēvs rakstnieks, mamma tulkotāja) un uzturoties starp literātiem, nekas cits kā rakstnieks un literatūrzinātnieks viņš nevarēja būt. Viņa pasaka par gludekli, kas ir tapusi uz Continental rakstāmmašīnas bija skaists un smieklīgs vingrinājums rakstniecībā 😀 Kaimiņos blakus viņam dzīvojis Jānis Sudrabkalns. Tik daudz kuriozu un arī bēdīgu atmiņu par viņu. Man gribētos, lai autors par viņu uzraksta romānu – padomju gados dzīvot ar sievieti, bet neprecēt viņu, visus izstrādātos jokus, viņa lielā slava, bet bēdīgs psihiskais stāvoklis. Tāpat autors daudz runā par Čaku – par dzīvi, par darbiem, par personību. Tiek pieminētas arī citas personības, bet šīs divas man izcēlās jo īpaši.

Bija liels mans pārsteigums uzzināt, ka šī nav viena grāmata. Tas ir skaisti – dzīve tik raiba, pilna jocīgiem atgadījumiem un jokiem, ka ar vienu grāmatu nepietiek. Šobrīd top otrā daļa ar nosaukumu No Raiņa līdz Čakam, (no 80tajiem līdz Čaka simtgadei 2001. gadā) un trešā daļa Amatos un brīvībā (no 2001. gada beigām līdz šodienai).

Gaidu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

 

 

Lasītājs vilcienā 6.27

300x0_lasitajs_vilcienaPar šo grāmatu es uzzināju pavisam nejauši. Izlasīju tik skaistu ierakstu, ka sapratu – man vienkārši šis darbs ir jāizlasa. Žans Pols Didjēlorāns (Jean-Paul Didierlaurent, 1962) ar savu Lasītājs vilcienā 6.27 (2014) solīja kaut ko skaistu un to es zināmā mērā arī saņēmu.

Belnēns Vemols ir gados jauns vīrietis, kurš cieš sava vārda dēļ. Tā dēļ viņš ir iemācījies būt kluss, neredzams un nedzirdams. Viņš katru rītu, ar vienu un to pašu vilcienu 6.27 dodas uz darbu. Darbu, kuru ienīst, bet tas ļauj būt neredzamam un nedzirdamam. Viņam ir šādi tādi lasīšanas paradumi un kāds izlasītais fragments viņā kaut ko izmaina.

Šis ir tāds darbs, kuru nevar lasīt, kur pagadās. Grāmatas formāts to ļautu (maza, plāna, viegli ielikt somā), taču saturs… Tā kā man bija pagarš ceļš priekšā, nolēmu autobusā palasīt. Ātri vien tam atmetu ar roku, jo traucēja iekšā/ārā kāpjošie cilvēki, sauktās pieturas utt. Reti ir tādas grāmatas, kuras man liek iekārtoties zem segas, ar tējas krūzi blakus. Bet beidzot es biju gatava ienirt stāstā.

Pirms es biju ķērusies pie šīs grāmatas lasīšanas, es biju to iedomājusies mazliet citādāku. Vairāk kā cilvēks-grāmata-grāmatniecība. Tas viss tur bija, tikai citādākā izpildījumā. Nav nekāds noslēpums, ka Vemols strādā papīra un atkritumu pārstrādes rūpnīcā. Vemols darba dēļ pat meloja savai mātei, bet es nekādi nespēju saprast, kapēc viņš nemainīja darbu. Nav jau vienīgais darbs, kurā vari būt nemanāms. Lasot, kā viņš cenšas savu darbu darīt automātiski, man palika skumji. Ne par viņu, bet par faktu, ka grāmatas tiek iznīcinātas. Tas man uzreiz lika domāt par mūsu grāmatnīcām, lielām tirāžām, neizpārdoto un tālāko grāmatu likteni.

Ir forši, ka pastāv autori, kuri prot savu sakāmo izteikt koncentrēti. Iespējams, ka šo stāstu varēja izvērst plašāku, bet vai tas ir vajadzīgs? Varonis, kurš strādā savu nīstamo darbu un pa lielam tikai eksistē, otrs varonis, kurš arī pa lielam tikai eksistē, bet cenšas tajā atrast plusus. Vemols dzīvo apbrīnojami rutinētu dzīvi – jo mazāk tajā kaut kas mainās, jo labāk, savukārt Žilī neapzināti sapņo par pārmaiņām.  Vai šādā veidā ir iespējams nonākt līdz mīlestībai? Dzīve un mīlestība kā ceļojums? Tas, protams, kā metafora.

Tikpat forši kā kodolīgums šajā grāmatā ir intonācija. Ļoti sīki un smalki apraksti par lietām ap Vemolu, taču tie skan… ikdienišķi. Savā ziņā Vemols ir vērīgāks par mums, jo savā nemanāmībā viņš zinu skaitu visam, kas gadās viņa ceļā – stabiem, līnijām utt. Viņš ir pamanījis lietas un cilvēkus, kurus mēs savā steidzīgumā nepamanām, bet, ja pamanām – nepievēršam uzmanību. Un tas viss ir tas, ko es domāju ar ikdienišķību. Valoda ļauj šo darbu ļoti ātri izlasīt, bet es vilku mazliet garumā, jo negribējās, lai darbs tik ātri beidzas. Un darbam nemaz arī nav konkrētu, tiešu beigu un uz tādas nots tam visam arī jāpaliek 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kinopiezīmes #2

Pie bagātās kundzes (1969)
Režisors: Leonīds Leimanis

1367686813_u-bogatoy-gospozhi.2Jā, es nebiju redzējusi arī šo filmu… Man patika, bet nav tā īsti ko piebilst. Lasot savā kino grāmatā par šīs filmas tapšanu, man paliek iespaids, ka režisors ir bijis sarežģīta rakstura cilvēks. Viņam tika piedāvāti daudzi filmu scenāriji un idejas, bet visas izbrāķējis. Tā nu kā īsto sajutis šo. Andrejs Upīts un viņa daudzās noveles (Pie bagātās kundzes, Numurs kaklā, Ziedi smiltīs un Frīdis). Tā kā es nezinu nevienu no šiem, es nezināju arī filmas sižetu.
Man ļoti patīk filmas darbības laiks – 20.gs. 30-tie gadi, Rīga, vēlēšanu tuvums, lielais bezdarbs un parastais strādnieks tam visam pa vidu. Nemācēšu izskaidrot kāpēc, bet skatījos un domāju, cik netipiska latviešu filma. Vai nu tas bija atmosfēras dēļ vai kā cita dēļ. Varbūt netipisks man likās Līgas Liepiņas kā Emmas Kārkls atveidojums – tikko iznākusi no cietuma, brīva, bezrūpīga, bet tai pat laikā ilgojas pēc stabilas dzīves. Un Kalnkājas kundzi (Zigrīda Stungure) es jau sen būtu pasūtījusi. Šito kaprīzuma kalngalu!!!