Trešdienu klubs

300x0_tresdienu_klubs_mazvaksJau labu laiciņu nebiju lasījusi neko vēsturisku, tāpēc ķeros klāt pasen iegādātam Šella Vesto (Kjell Westö, 1961) darbam Trešdienu klubs (2013). No anotācijas biju iedomājusies šo darbu esam krietni vēsturiskāku, bet šoreiz tas kalpo par fonu.

1938.gads, Helsinki. Gaisā jaušams karš, Hitlers elpo Eiropu. Tur, ziemeļos, par to runā arī Trešdienu klubs. Kas tas ir? Tie ir jurista Klāsa Tūnes seni draugi, kuri savā starpā ir nodibinājuši klubu. Laiki šaubīgi un arī kluba pamati sāk ļodzīties…

Nemācēšu pateikt kas, bet kaut kas mani ārkārīgi uzrunāja anotācijas daļā. Dabūju grāmatu savos nagos, ķēros klāt un… sabremzējos. Šells Vesto raksta lēni, bet pamatīgi. Man bija diezgan grūti ielasīties, neko nesapratu un jau gandrīz nodomāju: “Kāpēc es gribēju pirkt?” Labi, ka nepaspēju atlikt malā vēlākam laikam, jo stāstā ienāca Vīka kundze, aizvien vairāk ielasījos un tad man patiešām sāka patikt lasāmais.

Manis pieminētais klubs ir draugu sanākšana reizi mēnesī, visa kā apspriešana un kā Tūne pats atzīmē, oficiāla piedzeršanās 😀 Visā Eiropā ir pamatīga politiskā spriedze un tā, diemžēl, ietekmē arī draugu savstarpējās attiecības. Man bija mazliet skumji lasīt, kā draugi sanaidojas politisko uzskatu atsķirību dēļ. Nu nevar konservatīvais runāt ar sociālismu/nacismu atbalstošu vai kādu citu politisko spēku pārstāvi. Caur šīm sanākšanām autors atklāj katra personāža patieso ”es” un dažiem tas bija krasi citādāks nekā sākotnēji iepazīts. Stāsta gaitā arī pats Tūne atklājas aizvien vairāk un vairāk. Viņš atgādināja čaulā ierāvušos būtni, kura gribētu pabāzt galvu ārpasaulē, bet nedaudz baidās. Prieks, ka romāna beigās Tūne tiek galā ar sevi. Galvenais, kas šajā darbā notur spriedzi, intrigu un visu pārējo, ir Vīka kundze. Viņai ir kāds pamatīgs noslēpums, kurš līdz galam tiek atklāts tikai beigās un, kā man sākumā šķita, personības dalīšanās.

Pieņemot, ka autors ir balstījies uz valsts vēsturi, mentalitāti utt, mani pārsteidza, ka Somijā ir bijusi diezgan krasa šķiru nošķiršana (pēc pilsoņu kara). Lasot starp rindām Tūnes un Vīka kundzes sarunas, rodas sajūta, ka arī Somijā grūti vedas pagātnes pieņemšana (piesliešanās sarkanajiem, baltajiem, krieviem, vāciešiem piespiedu apstākļu dēļ). Vai arī man tikai tā šķiet. Vēl lasīju un domāju, cik ļoti mēs varam censties turpināt dzīvot vai vismaz atgriezties normālās sliedēs, bet atliek tik kaut kam pavīdēt no pagātnes un mēs atkal varam krist. Tas Vīka kundzes gadījumā. Tūnes gadījumā… šķiršanās nekad nav viegla. Kā jau minēju, autora valoda nav smaga, bet tajā ir nedaudz grūti ielasīties. Kopumā romānam piemīt nedaudz sērīgs vieglums, par spīti tam, ka gaisā virmo kara gaidas.

Vai man patika? Jā 🙂