Lasāmgabali XXXIV

Iekrājusies kaudzīte izlasītu grāmatu. Pāris rindkopās par dažām no tām 🙂

300x0_aiz_slegtam_durvim_mazvaksBija laiks, kad ļoti, ļoti gadīju iznākam B. A. Parisas darbu Aiz slēgtām durvīm. Kaut kā tikai pēc tam piefiksēju mazo zīmīti ”Zvaigznes trilleris” un man vairs negribējās lasīt. Bet tā nu sanāca, ka nesen šī grāmata pati nonāca manās rokās un nodomāju, ka jāizlasa gan! Laulāts pāris, perfekti paši un perfekts viss ap viņiem. Es pat teiktu, pārāk perfekti. Tā šķiet arī vienai no perfektā pāra draugiem, bet viņa ar savām aizdomām neko nevar izdarīt… Lasīšanas gaitā īsti nespēju saprast vai es Greisai jūtu līdzi, vai man ir vienalga un vairāk žēl Millijas. No vienas puses – Greisa pati ir bijusi dumja, jo kura gan saka ”jā” pēc trīs mēnešu pazīšanās? No otras puses – Džeks taču ir tik simpātisks un viņš vienkārši ir labs ķēriens! Šis nebija tāds trilleris, kādu es automātiski iedomājos (šaušalīgs, asiņains utt.), šis vairāk bija psiholoģisks trilleris ar vieglu valodu, bez pārspīlējumiem. Kopumā man darbs patika, bet īpaši gribas uzteikt vāku – tik simpātisks un brīnišķīgs vāks sen nebija gadījies! Ļoti patīk 🙂

20170803100809159955267Par Kai Āreleidas darbu Pilsētu dedzināšana biju dzirdējusi un atsauksmes lielākoties arī bija labas. Pirms lasīšanas biju domājusi darbā tikai ieskatīties, bet beigās attapos “normāli” ielasījusies. Mani paķēra darbības vieta un laiks – Tartu 20.gs.50.-60.gadi. Par pašu pilsētvidi tais laikos neko daudz gan neuzzināju, taču uzzināju Tīnas bērnību. Sarežģīta! Vecāki, kuri vairs negrib būt kopā un kā Tīna “mētājas” starp abiem, gandrīz bezdraugu bērnība, līdz uzrodas Vova. Pieaugusi Tīna domā, ka dzīvos labāk par saviem vecākiem un kļūdas  nepieļaus. Ja viss būtu tik vienkārši… Katram ir pūķis, ar kuru jācīnās.

 

07892418-f400-45a4-ac50-fed426d4626ePagājušajā gadā es iepazinu savdabīgo Maksansu Fermīnu. Kad manās rokās nonāca viņa darbs Bitenieks, nekavējos un grābu ciet. Nenožēloju. Mēs katrs gribam atrast savu dzīves zeltu. Arī Oreljāns to grib. Ir 19.gadsimts un savu zeltu viņš saredz bitēs. Vai Āfrikā? Cik spēcīgam ir jābūt sapnim, lai atteiktos no tradicionālajiem lavandu laukiem un pazīstamai dzīvei? It kā jau pats stāsts par sevi ideju līmenī nešķiet nekas jauns un oriģināls, bet veids kādā Fermīns to izstāsta, ir tik sasodīti valdzinošs! Viņš zina, kas darāms ar valodu, kāds varens instruments tas ir. Un beigās Oreljāns atrod savu zeltu – spēcīgs sapnis, liktenīgas kļūmes un nepadošanās.

file9690928_Bariko4_LLai nonāktu pie Fermīna, man bija jāiepazīst Alesandro Bariko. Šoreiz no viņa daiļrades lasīju Bez asinīm. Lai arī priekšvārdā minēts, ka spāņu vārdiem nav jāvedina uz norises vietu un laiku, man pirmās asociācijas bija ar Meksiku, mafiju un izrēķināšanos. Tiešām Bariko? Jā! Lai arī šis darbs man nešķita tik labs kā citi lasītie, tomēr kaut kāds šarms bija arī šajā darbā. Pats darbs sadalīts divās daļās. Pirmā man patika labāk, lai gan otrajā izskaidrots kas un kāpēc. No sērijas “varētu likt nost, bet gribas zināt, kas notiek tālāk”. Parasti Bariko mani apbur ar savu valodas spēli, taču šajā darbā viņš nespēlējas ar valodu, bet atmosfēru. Patiesībā, darbā nekas daudz nenotiek (atskaitot pāris slepkavības), taču noteicošā ir atmosfēra.  Tā ir viegli saspringta, tad pamazām savu tvēriens atlaiž. Ne jau tā, ka interese zūd, nē. Katrā ziņā, kad biju izlasījusi šo, sapratu cik ļoti man gribas iegūt viņa Okeāns jūra.