Vārnu sešinieks, I

8359973358f3f4691022ba64ff9e563dJa es būtu iepriekš to zinājusi, iespējams, es nebūtu lasījusi Prometeja izdoto Vārnu sešinieks (2015), kuru sarakstījusi Lī Bardugo (Leigh Bardugo, 1975). Precīzēju, nebūtu lasījusi šobrīd, bet ja jau izrāvu divās dienās, būs vien jāgaida turpinājums. Šī ir duoloģija un tas nav nemaz tik slikti. Bija gana spraigi, lai man gribētos gaidīt turpinājumu un tomēr ceru, ka tas nebūs jādara ilgi.

Kazs Brekers ir viena kārtīga pulvermuca. Mucās uzradies no sazin kurienes un ir viens no talantīgākajiem zagļiem visā apkaimē. Par tādu slava skrien jūdzēm tālu un nav ilgi jāgaida diena, kad tiek piedāvāts pamatīgs, bet bīstams darbs. Kazs ir pārāk alkatīgs, lai teiktu nē. Par spīti tam, ka uzdevums ir teju neiespējams – nolaupīt cilvēku, jā, bet ne jau Ledus galmā, kas ir armijas cietoksnis un kur neviens nekad nav ielauzies un nenomiris. Savācis talantīgākos neliešus, Kazs dodas ceļā.

Vispār esmu piefiksējusi, ka pēdējā laikā lasu diezgan daudz šādu un līdzīgu literatūru, laikam esmu nogurusi no nopietnajām, bet kaut kad jau atgriezīšos arī pie tās. Mazliet jāatpūšas un šis darbs ļauj to darīt. Ļāvu sev klejot pa Mucu, Piekto ostu, Ledus galmu un visu vērot ar saspringušu skatu, jo nekad nevarēja zināt, kas gaida aiz nākamā pagrieziena un ko Kazs atkal būs sadomājis. Kazs kā literārs tēls ir ļoti interesants – gados jauns, bet jau šķiet dzīves pieredzējis, vairums no viņa baidās, viņam ir savi nākotnes un atriebes plāni. Ķieģeli pa ķieģelim.

Kaut kā šķiet, ka citādākā stāstījumā es nebūtu pavilkusies, bet šis sākas jau diezgan jaudīgi no pirmajām lapām. Notikumi, kuriem gribas rast skaidrojumu un pamazām attopies ierauts vienā labi blēdīgā, meistarīgi sarakstītā laupīšanas trillerī, kurā šauj un blēdās gandrīz katrā lapā. Visus darba varoņus kaut kādā mērā virza alkatība – vienam naudas, citam varas, vēl kādam alkatība alkatības pēc. Bez mērķa (laba vai slikta) un labiem rīkuļrāvējiem tai pasaulē neizdzīvot. Un kad uz spēles tiek likta formula, kura varētu mainīt visu pasauli, neviens nevēlas palikt malā.

Pasaule, kuru autore piedāvā, šķiet pazīstama un tomēr tā ir maģijas pilna. Lasīju, ka par iedvesmas pilsētu ņemta Amsterdama ap 18.,19. gadsimtu un tas ir labs laiks, lai tajā dzīvotu grišas, plūdneši, brāzmneši un pārējie. Man gribētos redzēt darinātājus, apbrīnot to smalko mākslu, bez apdraudējumiem vērot visus maģiskos cilvēkus, kad viņu dzīslās rit jurda parem. Autore visu apraksta pietiekami tēlaini, lai es spētu visu iztēloties un tomēr… Laba režisora rokās šī būtu skaista filma.

Nezinu, ko vēl piebilst. Gaidu turpinājumu, jo nekas nav beidzies. Kazs Brekers mums vēl parādīs, uz ko ir spējīgs!

Tā runāja Zosu māte

dreizeVai latvieši raksta fantāzijas, fantastikas un šausmu stāstus? Spriežot pēc trim stāstu krājumiem, kuros apkopoti minētie žanri, jā, raksta (to apstiprina arī B. Simsones pētījums par šo tēmu). Ir mums daži autori, kuri neļauj šim žanram nomirt un kopj šo lauciņu ar kārtīgiem romāniem, tāpēc es nolēmu iepazīties ar Lauras Dreižes jauno darbu Tā runāja Zosu māte (2017). Tas ir mans pirmais viņas saraksītais romāns un… esmu patīkami pārsteigta 🙂 Nav tā, ka tagad gribas mesties izlasīt visu iepriekšējo, bet šis man patiešam patika.

Tā kā šī ir mana pirmā iepazīšanās, tad vispirms novērtēju valodu. Lasījās viegli, baudāmi un nebija neveikli, taisni otrādi – humors, ironija, sarkasms un citas labas lietas sprēgāt sprēgāja un tas darba varoņus padarīja dzīvus un viegli iztēlojamus. Simpatizēja arī sapludinātā mūsdienu realitāte, ikdiena un parastās problēmas ar fantāziju (tāds salikums lasīts arī Leksikonā, Engelsforsas triloģijā u.c.) un tomēr vienalga dīvaini bija lasīt par feisbukiem, mobilajiem tālruņiem utt. 😀 Novērtēju arī pamatīgi ieguldīto darbu ķeltu mītu izpētīšanā, jo tie bija labi ”iepludināti” romāna mūsdienu pasaulē. Tiesa, man obligāti šis fakts nebija jāzina, jo es nezinu šos mītus. Es vēl domāju, vai man tas kalpo kā plus vai mīnus. Sliecos uz plusu, jo mani paralēli nenodarbināja domas par mītu patiesīgumu, saputrošanu vai vēl kaut ko. Lasīju un priecājos par katru rudmici, fejām (es zināju, ka patiesībā tās ir ļaunas!), dulahanu, brolakanu un citiem mošķiem. Darbs iesākās rāmi un savus apgriezienus darbs uzņēma diezgan lēni, bet darba beigās visiem iepriekš minētajiem mošķiem pievienojās citi un beigas bija spraigas un garlaicīgi nebija. Varbūt bija viena epizode, kas man likās pārāk viegla, bet lai jau. Ilgi domāju arī par dīvaino darba nosaukumu, bet beigās sapratu arī to – gan to, uz kā viss balstīts, gan to, kāpēc man tas asociējās ar Freidu.

Runājot par varoņiem, tad noteikti vispirms ir jārunā par abiem galvenajiem – Korbinu un Kendiju. Katrs atsevišķi, jā, mēs visi esam ar savām problēmām un ne vienmēr gribam ar tām dalīties. Viņi abi kopā (tieši tik klasiski – tas, ka būs kopā nav noslēpums, es to nojautu jau lasot anotāciju) sākumā man likās tā ok, bet uz beigām man tas pāris apnika. Visa tā ņemšanās ap ”tu tikai uzmanīgi”, ”es tev neļaušu to un šito”, ”ak, pieskārieni”… Sākumā bija skaisti un nesalkani, bet beigās… Labi, ka kopējo ainu tas nebojāja. Korbina un Eiprilas valodiskie izlēcieni, Nanetes mūžīgā tējas dzeršana (lai nu kam, bet iedzert tēju vienmēr būs laiks), Ērkšķrozes šekspīrisms… tas viss darbu padarīja dzīvu un baudāmu.

Ja ir vēlme, darbā var rakties un meklēt apslēptos dziļumus (freidiskie sapņu tulkojumi utt.), bet es lasīju pa vienkāršo – fantāzija, visādi notikumi un problēmas problēmas galā. Man šis kalpoja kā atslodze no manas ikdienas un… nu jā, lasiet 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Blogam 6!

Sveiciens pirmajā šī gada ierakstā! 🙂IMG_2345_I

Tā nu kaut kā ir sanācis, bet pagājušajā gadā esmu rakstījusi mazāk. Gada pēdējais mēnesis bija diezgan saspringts, paspēju arī divreiz saslimt, līdz ar to nesanāca padomāt par blogu, tā dzimšanas dienu (kas apritēja 18.decembrī) un ko man ar šo visu darīt nākotnē. Nē, nē, plinti krūmos nemetīšu, bet man prasās pēc dzīvības blogā laikā, kamēr es lasu un/vai atsauksme tikai top. Reiz, pirmsākumos, šis nebija tikai grāmatu blogs. Esmu nolēmusi atgriezties pie apmēram tā paša, tikai citādākā formā.

Pagājušajā gadā (vai vēl iepriekš) man bija tāds nerakstīts kino projekts pašai priekš sevis. Savās rokās dabūju divas grāmatas par latviešu kino un tā es sapratu, cik maz es patiesībā esmu redzējusi. Tā nu biju nolēmusi visas grāmatā ietvertās noskatīties. Izgāzos pati savā priekšā. Dažas noskatījos, šo to piezīmjveidīgi piefiksēju un tas bija arī viss. Tagad esmu nobriedusi pie šī projekta atgriezties, tikai lielākai motivācijai šajā gadā blogā reizi mēnesī būs rakstiņš par vienu, divām noskatītām filmām. Sākšu ar tām pašām latviešu filmām un tad jau redzēs kas un kā.

Divus gadus blogā bija īpaša mūzikas mēneša izlase. Būšu godīga – man apnika, paliku slinka katru mēnesi kaut ko meklēt un pats galvenais – es nesapratu, vai kāds kaut ko arī klausās un vai tas vispār šķiet interesanti. Vēl īsti nezinu, ko tieši darīšu šajā jautājumā, bet domāju, ka būs līdzīgi kā ar kino – mazs rakstiņš par dziesmu, grupu, albumu, nezinu. Es vēl padomāšu.

Man gribas blogu padarīt radošāku un lai tas dzīvo arī tad, kad esmu aizņemta ar ārpus interneta lietām. Un tā kā man ļoti patīk skaitlis ”7”, tad šim gadam blogā jābūt skaistam 🙂

Lai skaisti!

By elzastory Posted in nieki