Trauksmainie

300x0_trauksmainie_978-9934-0-7166-9Es neesmu lasījusi nevienu Linnas Ullmannas (Linn Ullmann, 1966) darbu, bet šo man gribējās. Pat īsti nezinu, kāpēc. Pēc anotācijas izlasīšanas, nodomāju, ka darbs ir kā atmiņu fragmenti un dzīves salikšana pēc tām un šī tēma literatūrā man patīk. Pāršķirstot Trauksmainie (2015) lapas, sazin kāpēc radās arī asociācijas ar Stouneru, taču šis darbs ne tuvu nelīdzinās iepriekšminētajam.

Redzēt, atcerēties, saprast. Viss atkarīgs no skatpunkta. /9/lpp./

Ar šādiem vārdiem sākas šis darbs, kuru nekādi nevar dēvēt par romānu. Reiz Linnas tēvam radās ideja – uzrakstīt grāmatu par novecošanu. Kamēr viss tika saplānots un izkārtots, notika nenovēršmais – Ingmars Bergmans jau bija novecojis, kļuvis par grūti saprotamu sarunu biedru un reizēm pat neatpazina savu jaunāko meitu. Linnai bija palicis pats grūtākais – kā no sešiem sarunu ierakstiem uzrakstīt labu darbu, tādu, kas būtu paticis arī viņa slavenajam tēvam un kā tikt galā pašai ar savām zaudējuma sāpēm?

Es nezinu, kas man toreiz lika izlemt nelasīt Ingmara Bergmana biogrāfiju, taču nejūtos neko zaudējusi. Izlasot šo darbu var tik daudz uzzināt ne tikai par slaveno režisoru, bet arī par neapprecēto sievieti Līvu Ullmannu, kura bija viņa mūza starp ceturto un piekto sievu  un par pašu darba autori. Tādā veidā, kādā autore raksta par sevi un vecākiem, man paliek skumja pēcgarša. Viņa ir radījusi sajūtu, ka nevienam no viņiem nav bijis viegli – viņas tēvs ir bijis punktuāls un vienmēr aizņemts ar savu darbu, bet laikā, kad viņu nomāca vecums un slimība, viņš daudz ko neatcerējās un radīja kaprīza veča iespaidu. Viņas mammai bija kaudze neveiksmīgu mīlestību, bet laba aktrises karjera, tāpēc meita pamazām izslīdēja no audzināšanas grožiem un kļuva par dumpīgu pusaudzi. Bija nedaudz jocīgi lasīt autores pārdzīvojumus par kopīgu ģimenes bilžu neesamību. Kadrs ar tēti, kadrs ar mammu, bet ne tāds, kurā ir visi trīs. Ir tik savādi to lasīt, jo Ullmanna bija Bergmana mūza, bet bērns viņu sarunās tikpat kā neeksistē. Un vecumam tuvojoties, viņš bija izlēmis savu ideju par grāmatu uzticēt tieši Linnai, savai jaunākajai meitai. Kāpēc?

Gadi krājās, nāca virsū vecums, un viņš teica, ka lietas pagaist.
– Kādas lietas?
– Vārdi. Atmiņas /39.lpp./

Grāmatai, kuru jūs, iespējams, turat/turēsiet savās rokās nebija skaidras satura ievirzes, bija tikai tēma. Kāpēc bija jātop grāmatai tieši par novecošanu es nezinu, taču tā beigās ir sanākusi kā atmiņu mozaīka, zaudējuma pārvarēšana un cenšanās saprast savas attiecības ar vecākiem, varbūt pat vairāk par tēvu un viņa pēdējo vasaru. Caur šo darbu vijas skumjas un psiholoģiski grūti dzīves periodi. Patiesībā, mums ir ārkārtīgi maz darbu par novecošanas tēmu. Iemeslu var būt daudz – bailes no tā, ”tas jau vēl tālu” u.c., tomēr reizēm tādas ir jālasa. Bergmans par novecošanu ir izteicies vairākkārt, piemēram, ”..novecošana ir grūts, smags, netīkams ikdienas darbs ar ļoti gariem cēlieniem. /111.lpp./” un ”Es novecošanu redzu kā smagu, mokpilnu, skaudru darbu daudzas garas stundas dienu no dienas. /305.lpp./” Pat esot slimības novārdzināts, viņš spēja domāt par darbu un man tas sķiet apbrīnojami, jo arī grāmatas rakstīšanu viņš sauca par darbu. Manuprāt, autore ir labi tikusi galā ar šo uzdevumu, grāmatas uzrakstīšanu. Viņai bija tikai seši ieraksti, kurus nespēja gadiem ilgi noklausīties, kaudze paplūdušu atmiņu un vēstules, kuras vecāki ir rakstījuši viens otram. Lai arī izlasītais atstāja skumju pēcgaršu, man patika.

Vai, būdami miruši, mēs joprojām esam mēs paši? Ja tā, tad tas neturpinās visai ilgi. /307.lpp./

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s