Leksikons

max-barry-credit-jennifer-barryMaksa Berija (Max Barry, 1973) darbu Leksikons (2013) es lasīšanai biju noskatījusi jau labi sen, tik ar to lasīšanas laiku sanāca ļoti čābīgi. Bet! Labāk vēlāk, nekā nekad. Principā vienīgais, kas mani uzrunāja, bija solītais ”vārdi ir ieroči”. Ok, būšu pavisam godīga – šis darbs mani pavisam negaidīti un nemanāmi pārņēma savā varā.

Nodaļas par Emīliju stāsta par viņas centieniem izdzīvot skarbajā pasaulē, līdz viņa tiek ”savervēta”. Viņu uzņem skolā, kurā apmāca dzejniekus – vārdu, pārliecināšanas un manipulēšanas spēju meistarus. Savukārt Vils ir pavisam parasts puisis, kurš grib kopā ar savu draudzeni braukt mājās un turpināt dzīvot savu rutinēto dzīvi. Tas neizdodas, jo viņš tiek nolaupīts. Ko lai saka – stāsts var sākties!

Jau ar pirmajiem teikumiem man patika autora humors, izdomas bagātība, kā arī dažu personāžu sarkasms un ironija. Patīkams bija arī fakts, ka tik pusē apjautu paralēli/turp atpakaļ esošās sižeta līnijas, kas tik skaisti un gaumīgi savijās vienā līnijā. Sākotnēji šo darbu tvēru kā fantāziju, bet mani mulsināja tas, ka tekstā tiek pieminēts FB, dažādas interneta vietnes un citas mūsdienīgas lietas. Laikam šis darbs drīzāk jātver kā trilleris ar zinātniskās fantāzijas elementiem. Un kā jau šāda veida fantāzija, tā bija biedējoši reāla. Ne tajā faktā, ka pastāv viens vienīgs vārds no Bābeles laikiem, bet tajā, kā mūsdienās cilvēki paši labprātīgi atdod savu identitāti sociālajos tīklos, nemaz nerūpēdamies par savu privātumu. Arī pieminētā apsēstība ar datu vākšanu ir nenormāla, jo dari ko darīdams, par tevi ievāks datus tādos veidos, kādus pats nemaz nefiksēsi.

Iepriekš minētā dzejnieku skola lielos vilcienos ir manipulatoru izmācīšana. Tici man, ar izcilu dzejnieku tu negribētu satikties, jo viņi tevi un tavas raksturīpašības atkodēs minūtes laikā un tu būsi marionete. Un tam visam pa vidu ir vārds. Ne tikai kā spēks, bet kā zinātne. Vai vārdi var būt ieroči? Jā, ja tie ir savirknēti pareizās zilbēs, intonācijās un stāstos (par piemēru var minēt dažus pagātnes personāžus kā Hitlers utt.).

Ikviens jebkad uzrakstītais stāsts ir citādāk savirknēti tie paši burti, tās pašas zīmes.
Dažkārt šīs zīmes nes prieku, bet citkārt uzdzen skumjas.
Un ir reizes, kad ļaudis metuši tās ugunī, jo tās savirknētas tik briesmīgos veidos.

Aina, kurā Emīlija brauc sabiedriskajā transportā un iesaistās sarunā ar vīrieti par vārdnīcu lasīšanu, man šķita interesanta. Vārda izcelsme, tā nozīmes mainīšanās laika gaitā un šī brīža pielietojums ir lietas, par kurām interesējas vien retais. Man tas viss šķiet ļoti, ļoti interesanti, bet sarežģīti.

Vārdu sakot, lasīju, baudīju tekstu un pat nemanīju kā darbs izlasījās. Jāpiebilst, ka varbūt mani dažbrīd nedaudz kaitināja visa tā ņemšanās ar pirmvārdu, šķita neticamas dažas darbības ap to, bet pa lielam tie visi ir sīkumi. Kopumā darbs ir labs!

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s