Sašķeltā jūra, 3: Puse kara

Joe-Abercrombie-detailVienmēr ir prieks pabeigt kādu iesāktu triloģiju un šoreiz šo prieku sagādāja Džo Aberkrombijs, pabeidzot Sašķeltās jūras sāgu ar pēdējo daļu Puse kara (2015). Nopietni, jāpabeidz visas iesāktās triloģijas un tad patiešām jāapņemas vairs nelasīt, ja nav iznākušas visas daļas 😀 Citādi grūti atminēties iepriekšējos notikumus.

Atcerieties, kā beidzās iepriekšējā daļa? Uz kara nots. No malu malām tiek pulcināti ļaudis, lai stātos pretī Augstajam karalim un izcīnītu gadsimta kauju. Bet karalis arī neguļ un pretī tiek sūtīta vesela armāda. Un tam visam pa vidu ir Skara – princese, kura ir zaudējusi visu, kas viņai dārgs. Viņa ir vienīgā, kas karā var iestāties par Trovenlandi un tā kā viņai nekā cita bez vārdiem nav palicis, tad viņai ir iespēja pārbaudīt maģistru izteikumi: ”Tikai pusi kara izcīna ar tēraudu, otru pusi izcīna ar vārdiem”. Ja?

Ko lai saka? Šī bija krietni nežēlīgāka, tumšāka un drūmāka par iepriekšējām daļām un jāsaka, ka arī vislabākā no trim (domas par iepriekšējām var izlasīt šeit un šeit). Par spīti tam, ka šajā daļā nedaudz ir zudusi vikingiskā noskaņa, lasījās krietni spraigāk un es beidzot biju iejutusies Sašķeltās jūras krastos. Nedaudz īpatna, bet vienalga simpātiska man liekas autora pieeja galvenajiem varoņiem, jo katrā daļā, tie ir citi. Ja man bija nedaudz grūti savienot pirmo ar otro daļu, tad šo ar iepriekšējo es spēju itin viegli. Iepriekš iepazītie varoņi ir nobīdījusies nedaudz tuvāk otrajam plānam, jo priekšplānā ir Skara, Zelta ķēniņienes Leitlinas māsīca, kura ir zaudējusi visu. Vai tiešām?

Lasot radās sajūta, ka autors ar katru nākamo daļu pats ir aizvien labāk iedzīvojies stāstā un tāpēc arī varoņi parādās dziļāki. Grūti noticēt, ka sākotnēji Jārvi bija tāds vārgulis un gļēvulis, lai pēdējā daļā būtu tāds viltnieks un nelietis. Arī Skara – no vājas meitenes līdz cienījamai karalienei, pat ja iekšas gribas izgriezt otrādi. Un beigās izrādās, ka varenie nav nemaz tik vareni un vājie – tik vāji kā sākumā rādās. Lai arī pusē mani nedaudz tracināja tie daudzie maģistri, tomēr viņu izteikumos kaut kādu jēgu atrast bija iespējams.

Ja iepriekšējā daļā autors mani pārsteidza ar pasaules paplašināšanu līdz Dievišķajai upei un Dienvidu impērijai, tad šajā daļā patīkami pārsteidza nodaļas par izbijušo pasaules daļu – elfiem un Strokomu. Vienīgi skumji, ka autors tā tikai arī pakārdināja un viss. Man tik ļoti gribējās, lai par elfu valstību būtu plašāk, dziļāk utt. Es saprotu, ka tā būtu baisa novirzīšanās no galvenajiem notikumiem, kara un citiem postu darbiem, bet vienalga.

Par spīti tam, ka pirmā daļa ir nekāda, triloģiju ir vērts pabeigt, jo beigas autors ir uzrāvis godam un beigās sanākusi diezgan laba YA triloģija – vikingiskās noskaņas, tumši noslēpumi, pretīgas intrigas un bezgalīgas nodevības.

P.S. Tie grāmatu vāciņi ir tik glīti!

blogs

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Advertisements

3 comments on “Sašķeltā jūra, 3: Puse kara

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s