Lasāmgabali XXXII

kolekcionarsDžona Faulza vārds man bija dzirdēts, bet nebija pazīstams. Viņa Kolekcionārs man likās kaut kas izlasīšanas vērts, tāpēc ķēros klāt. Sākumā lasījās nu tā, vidū lasījās tik spraigi, ka nespēju sagaidīt darba dienas beigas un nobeigums – pārsteidza. Frederiks Klegs kolekcionē tauriņus un visvairāk viņam patīk tie, ar defektiem, kuri neiztur dabas atlasi. Vēl viņam patīk kāda meitene, tikai viņš nezina, kā viņu iegūt, līdz rod risinājumu. Laupīšana! Lasīju un nespēju saprast, kā cilvēki kļūst par tādiem psihopātiem. Vislabāk man patika Frederika daļa, jo tajā labāk varēja uztvert kā darbojas viņa smadzenes. Mirandas daļa man nešķita tik dziļa, bet viņa jau gribēja tikai pēc iespējas ātrāk izkļūt ārā…

 

tifanyAr Trūmenu Kapoti es pirmoreizi iepazinos izlasot viņa mazo divstāstu krājumiņu, tāpēc gribējās lasīt arī krājumu Brokastis ”Tifānijā”. Pie tam man šis nosaukums ļoti asociējas ar dziesmu, bet tur jau laikam nav nekādas saistības. Esmu dzirdējusi viedokļus par nepatiku, jo galvenā varone tukša utt. Jā, no mūsdienu skatījuma tā ir, bet atceroties laikus, kuros notiek darbība – viņa vairāk ir naiva, nekā tukša un viņu pamatīgi glābj asprātības. Vispār Kapotem tā labi sanāk atveidot vidi, laiku un varoņus. Līdz šim lasītajos stāstiņos ir vērojama lieliskas autora novērošanas spējas un ja to vēl prot ietērpt labos teikumos… Bez Brokastīm, krājumā ir vēl trīs citi stāsti, bet no tiem vislabāk atmiņā iespiedies Dimantu ģitāra. Tajā ir kaut kas tik cilvēcīgs, tik bezgalīgs, bet šī bezgalība nav visiem aizsniedzama. Noteikti reiz pārlasīšu. Un jāpaskatās uz Odriju, man ir aizdoma, ka filmu kaut kad sen esmu skatījusies.

 

vilibaldsKaut kad aiz nekā darīt revidēju savas grāmatu kastes un atradu tālajā 1998.gadā skolas dāvināto Kārļa Krūmāja Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš. Nodomāju, ka nu jau pietiks marinēt un ķēros pie pirmās grāmatas 😀 Ha, izrādās, ka mums ir viens humorīgs kareivis, kurš dzimis laimes krekliņā un no visām ķezām izkūļas sveikā un vēl pamanās boļševikus par ķīlniekiem saņemt. Cik tur daudz drosmes, veiksmes vai kā cita, lai katrs pats spriež, bet man patika – tāda kā iedvesmas grāmata sliktām dienām. Optimisma pilna un jāķeras klāt otrai daļai 🙂

 

Vēl viens humorīgs un pat absurds darbs ir sērkociņisomu autores Maiju Lasilas darbs Pēc sērkociņiem. No mammas uzzināju, ka kaut kad sen krieviem ir filma pēc šī darba motīviem un to nu es gan gribētu redzēt! Iedomājieties – sieva aizsūta vīru pie tuvākajiem kaimiņiem pēc sērkociņiem un… pazūd! Sākas pilnīgi neiedomājamu notikumu epopeja un nesmieties nav iespējams. Bija pat mirklis autobusā, kad nenovaldījos un skaļi iespurdzos 😀 Man komiskas šķita ne tikai savādās situācijas, bet arī valoda – tāda, kādu es varu iedomāties esam dziļi, dziļi laukos, kur runā aplinkus vien un tad tik raugi vai tavs sarunbiedrs spēs saprast, ko tu viņam patiesībā gribi pateikt.

 

 

 

bulgakovsPilnu aprakstu es nespēšu sniegt, bet nespēju nepieminēt, ka beidzot, beidzot esmu izlasījusi Bulgakova Meistars un Margarita! Ja es būtu krietni ātrāk sapratusi, kas tā ir par grāmatu, es nebūtu tik ilgi stiepusi garumā lasītprieku! Ar Bulgakovu biju iepazinusies iepriekš viņa Teātra romānā, tāpēc valodiski mani viņš nepārsteidza. Bet kas par fantāziju, kas par domu lidojumu! Protams, es visus aspektus un knifus nesapratu, bet tieši tāpēc jau tā būs pārlasīšanas vērta! Un noteikti jāizlasa gan viņa Baltā gvarde, gan Suņa sirds.

Kinga Tas: pirmā daļa

stephenking-1024x697Stīvens Kings man jau labu laiku nav jauns autors, tādēļ katru viņa darbu gaidu ar lielām gaidām. Par Tas ( 1980) izdošanu uzzināju kaut kad pagājušajā gadā un dažbrīd es paspēju arī piemirst, ka gaidu 😀 Lai nu kā, pirmā grāmata izlasīta un sācies jauns gaidīšanas posms – otrā daļa, jo manām bailēm ir nepieciešamas beigas!

1958.gads Derijā ir diezgan bēdīgs – tajā notiek vairākas neizskaidrojamas bērnu slepkavības, tai skaitā, tiek nogalināts mazais Džordžs. Bilam Denbro, Džordža lielajam brālim, ir aizdomas, ka pie vainas būs Tas. Viņš un vēl bariņš bērnu apvienojas, lai visam darītu galu. 1985.gadā neviens no viņiem neatminas šo šausminošo laiku. Un tomēr – Derija viņus atkal sauc! Kas īsti notika 1958.gadā un vai tiešām Tas ir atgriezies?

Cienījamais Stīven King! Ar šo darbu tu man patiešām esi iedvesis šausmiņas! Man pirmo reizi lasot bija neskaitāmas zosādas un vakarā esot vienai baile aiziet uz wc (jo dziļāk segā, jo labāk). Cenšos sevi pārliecināt, ka tas tikai tā klauna, Penīvaiza dēļ (man ļoti nepatīk klauni), bet nē. Kings ir trāpījis precīzi mērķī – bliezis pa mums pašiem tik spēcīgi, ka sākam baidīties paši no sevis.

Ja Kingu citu autoru vidū dēvē par šausmu karali, tad pieņēmums, ka starp viņa paša darbiem par karali varot saukt Tas, ir akceptējams. Šajā darbā ļoti spilgti izpaužas tas, ko B. Simsone rakstījusi savā pētījumā Monstri un metaforas par Kinga vēlāko ”firmas zīmi”: ”..šausmas nekad nav ārēji redzamas, tās mitinās cilvēkā, turklāt gandrīz vienmēr – parastā vidusmēra amerikānī.” /93.lpp./ Šajā gadījumā tie ir parasti bērni. Nav īsti izprotams pēc kāda principa Penīvaizs darbojies, taču tas vienmēr ir parādījies lielāko baiļu veidā (pēkšņi ienāca prātā Poters un bubulis, tikai krietni biedējošāk un nopietnāk). Jā, vēl es centos saprast baiļu faktoru – ja nebaidās, neredz To? Lasīju un domāju, ko es redzētu, jo dziļi, dziļi sevī jau neviens neskatās. Ja mani nolobītu kā sīpolu, kas būtu mana baiļu serde? Par daudz jautājumu, bet Kingam izdodas tādus raisīt.

Atmiņa un psihe mums ir fenomenāla, tāpēc mani vienmēr kinga taspārsteidz, kā ir iespējams aizmirst kaut ko patiesi šausminošu, nelāgu pieredzi utt. Aizmirst tik tālu, ka spēji kaut kam uzaustot no pagātnes, cilvēks vispirms piedzīvo šoku un tad tās ārprātīgās mokas cenšoties atgūt zaudētās atmiņas. Bils, Maikls, Beverlija un pārējie saņem šo šoku. Mani patiešām interesē (nē, es mirstu no ziņkārības!), kas notika tālajā 1958. gadā, ka viņi visi ir gatavi tūlīt pat pamest visu un visus, lai atgrieztos Derijā. Derija, kas ir pielīdzināma šausmām. Derija, kas ir nelāgākā pilsēta Menas štatā. Derija, no kuras visi bēg. Kādus trikus izspēlē visu atmiņas un kā saliksies zināmie un vēl nezināmie atmiņu fragmenti?

Lasīšanas laikā mani mocīja vēl divi jautājumi – kas īsti ir Tas? Citplanētieties? Ko viņš grib no Derijas ļaudīm un kāpēc tieši Derijā? Ļoti ceru atrast atbildes uz šiem jautājumiem otrajā daļā. Jāatzīst, ka man nav ne mazākās jausmas, kā šis viss varētu beigties. Šī ir īpašība, kas man Kingā patīk – neesmu lasījusi viņu tik daudz, lai uzreiz atkostu, tāpēc man viņš ir neparedzams.

Jā, man bija zosāda un baile, bet es gribu šausmināties un gribu turpinājumu un nekad nesatikt Penīvaizu.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC