Apglabājiet mani aiz grīdlīstes (2003) – tas ir gana spilgts grāmatas nosaukums, jo nevar saprast, ko tas sevī ietver. Ilgi mocījusies, beigās padevos ziņkārībai un ķēros klāt krievu rakstnieka, tulkotāja, aktiera, scenārista utt. Pāvela Sanajeva (Павел Владимирович Санаев, 1969) darbam par spīti tam, ka šī (un vispār) krievu zvaigzne man nav zināma.
Sašam ir astoņi gadi un viņš ir neārstējami slims. Tā vismaz viņam stāsta vecmāmiņa, pie kuras Saša dzīvo. Kāpēc viņš nedzīvo pie mammas? Kā stāsta pats Saša, mamma viņu iemanījusi un izvēlējusies dzīvot kopā ar asinssūcēju-punduri, kuram nepieciešams tikai pieraksts Maskavā un tā Saša jau dažus gadus dzīvo pie vecvecākiem.
Oriģināli šis autobiogrāfiskais darbs tika sarakstīts 1994.gadā un to publicēja žurnālā Октябрь un tikai 2003.gadā tas tika izdots grāmatas formātā. Nezinu, cik lielā mērā šis darbs ir autobiogrāfija, taču zinātājiem nav grūti atpazīt katra personāža prototipu. Un tā kā tie ir zināmi cilvēki bijušajā Padomju Krievijā, tad veidojas dažādi viedokļi, ko autors ar šo darbu ir gribējis izstāstīt. Es laikam tam visam esmu kaut kur pa vidu – gan apbrīnoju autora drosmi parādīt savu šaušalīgo bērnību pasaulei, gan saskatu viņa vēlmi atriebties omei. Ja ir tāda bērnība, tad tā nevar paiet gluži bez sekām.
Šī mīlestība ir kroplīga, bet kāda ir, tāda ir, ļauj vēl padzīvot. Lai kaut reizi vēl paraugās manī ar atvieglotu skatienu, varbūt vēl pasaka ”babiņa”… /219.lpp./
Stāsta centrā ir pats Saša, bet es nemitīgi tur redzēju vecmāmiņu. Varbūt tāpēc, ka vecmāmiņa bija viņa dzīves sastāvdaļa un viņš viņu ir atainojis ļoti spilgti. Lai nu kā, tādu vecmāmiņu es nenovēlētu nekad un nevienam. Viņa bija rupja, visu pārmetoša un pieminoša. Lai kas nāca pār viņas muti, tas bija pazemojoši un aizskaroši. Tāpat uzskatu, ka nevienam nav tiesību savu neizdevušās dzīves žulti laist pār citu galvām un ausīm. Un kur nu vēl vairākas reizes nedēļā. It kā saprotu viņas sāpi par gaidīto, bet nesagaidīto, bet tāpēc nevajadzētu psiholoģiski kropļot citus.
Visa šī sakarā darbā ir izmantota klaji 
nepieklājīga un rupja valoda, kas noteikti atbaidīs lielu daļu lasītāju no sērijas: ”Kā kaut ko tādu varēja izdot?”. Ziniet – viss nav balts un pūkains un tāpat kā S. Žadans savā Donbasā, arī Sanajevs valodu ir izmantojis kā instrumentu, lai pilnasinīgi atainotu vidi un personāžus. Tas ir veids, kā viņš rāda savu bērnību (vai visiem padomju bērniem tāda tā bija?) visā tās krāšņumā – smagu, grūtu un dažbrīd pat nežēlīgu psiholoģiskā terora dēļ. Tomēr, ne visu laiku tā bija drūma. Ir saskatīti arī priecīgie mirkļi un tajos tad arī viņš ir gremdējies sliktajos mirkļos – mamma kā svētki reizi divos mēnešos, magnetafons, kura dēļ viņš varēs būt kā citi vienaudži, karuseļu parks, kurā viņš pabija pirmo reizi vai viņa draugs Borja, ar kuru kopā piedzīvoti daudzi aizliegti mirkļi.
Es sev nejautāju, kāpēc, palicis vaigu vaigā ar dzīvi, es nostājos tās pusē un nespēju rīkoties citādi; kāpēc dzīve liedza mīlēt mammu, un, kad svētki ir aizgājuši, es varu mīlēt tikai stikla bumbiņu un mammu slepeni gaidīt; kāpēc vecmāmiņa ir dzīve, bet mamma – reta laime, kas beidzas, pirms esmu paspējis sajusties laimīgs. /186.lpp./
Darbs ir bijis nominēts Bukera prēmijai, iestudēts (arī uz Dailes teātra skatuves 2012.gadā) un ekranizēts, tomēr manī tas neatstās paliekošas pēdas. Varbūt tapēc, ka man šī persona ne ar ko neasociējas, varbūt tāpēc, ka pārlieku koncentrējos uz vecmāmiņu, bet viens gan – izlasīt to ir vērts, lai nav jādzīvo ilūzijās, ka visiem ir laimīga bērnība. Dažiem nav.
*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze
thestoryofelza 