Lasāmgabali XXXI

Ak, šausmiņš, cik pēdējā laikā ir grūti pieķerties rakstīt. Es visā vainoju ilgo dzīvošanu bez datora 😀 Līdz jūlija vidum lasīju varen cītīgi, līdz arī šai nodarbei biju paņēmusi mazu pauzīti. Kā var redzēt pēc ierakstiem, pauzējos mēnesi (un mēnesi lasīju Eko Bodolīno 😀 ), bet domāju, ka drīz vien būšu atpakaļ uz strīpas 🙂 Jānokārto vēl tikai pāris sadzīviskas lietas, tad jau ķeršos ar jaunu sparu gan pie lasīšanas, gan pie rakstīšanas. Šeit būs ieskats trīs plānās, bet diezgan saturīgās grāmatiņās (atskaitot pēdējo).

9fb5b3d3-3f77-472a-849c-14b361b0929bNezinu, kāpēc, bet Tomasa Manna darbs Nāve Venēcijā (1913) šķita tik ļoti dzirdēts, ka tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es izvēlējos ar to iepazīties. Mēģināju atcerēties, vai vispār esmu ko no viņa lasījusi, bet kaut kā nespēju. Lasot šo darbu, secināju, ka nav slikts un droši var ņemt vēl kaut ko 🙂 Runājot par šo konkrēto darbu, tad tas ir diezgan savdabīgs. Sākot lasīt man bija garlaicīgi, jo vienīgais darbojošais tēls ir diezgan kaprīzs, vecs onka, kurš pats nezina, ko vēlas. Kad viņš nokļūst Venēcijā un par viņa uzmanības objektu kļūst kāds jauns zēns, man bija jau krietni interesantāk. Mani urdīja ziņkāre uz kurieni tas viss novedīs, vai kāds asāk reaģēs utt. Šīs ainas Manns ir uzbūris diezgan krāšņas, līdz ar to es prātā varēju to visu vizualizēt. Par fonu – Venēciju – es biju pārsteigta. Lai kādas būtu asociācijas par šo Itālijas ūdens pilsētu, šajā darbā tā nav attēlota diezgan pievilcīga. Darbam ir ļoti īpatnēja noskaņa, tik ļoti reālistiska, ka dažbrīd man šķita, ka skatos melnbaltu kino, kur fonā dzirdamas ūdens skaņas, kaut kur klaigā gondoljeri un priekšplānā ir Manna izvēlētā darbības vieta – viesnīca.

image13Man patīk, cik daudz grāmatu manās rokās nonāk nejauši. Par šādu nejaušību kļuva arī Margeritas Jursenāras Coup de Grace (1939). Sākotnēji lasīju lasīšanas pēc, bet pēc tam tā ”iekritu” stāstā, ka bija žēl, ka beidzās. Sižetu es nespēšu atstāstīt, bet tās bija ļoti savādas un valdzinošas sievietes un vīrieša attiecības. Visa darbība notiek uz kara fona, katram ir savas vājības un sliktie brīži. Un tad ir viņš, kurš viņu ignorē, bet tā īsti līdz galam tomēr nē, bet kā tu iekārosi labākā drauga māsu? Patiesībā, šis ir trijstūris, tikai trešais nezina, ka ir lieks. Un vēl – šis darbs ir iedvesmots no patiesiem notikumiem. Tas viss (patiesais stāsts, kas pielāgots literāram darbam) kopā veido tik ļoti skaistu un skumju noskaņu! Man abu varoņu bija ļoti žēl – it kā sapratu, kāpēc katrs rīkojās pa savam, bet tai pat laikā tur varēja būt tik daudz citu risinājumu… Ja gadās būt šīs plānās grāmatiņas tuvumā, iesaku izlasīt. Man patiešām ļoti patika!

60584987-f072-4225-a61e-d634531dc8a4

Vienu dienu mierīgi kārtoju grāmatu plauktus un pēkšņi ieraudzīju Dž. R. R. Tolkīna darbu Roverandoms (1998). Acis lielas un: ”Kas tad tas tāds?” Tā nu ņēmu un lasīju. Ja es šo darbu būtu lasījusi līdz gadiem 10-12, man ļoti patiktu. Šobrīd lasīt pieaugušā vecumā ir diezgan nekā. Piedodiet Tolkīna fani, bet man šis darbs lasījās pabriesmīgi. Zinot, darba tapšanas priekšvēsturi (viņa dēlam Maiklam pludmalē pazuda rotaļlieta sunītis un Tolkīns, labs stāstnieks būdams, sadomāja šo stāstu par mierinājumu), spēju labāk pieņemt sižetu, bet man vienalga krietni labāk patīk Gredzenu pavēlnieks 🙂 Vienvārdsakot, šunelis Rovers nejauši ieklūp burvja biksēs un šamais par sodu šuneli nobur par rotaļlietu. Kāda mamma viņu nopērk savam puišelītim, šis spēlējas un suņuks pazūd pludmalē. Urā, Rovera piedzīvojumi pludmalē, uz Mēness un dzelmē var sākties! Idejiski jau stāstam nav ne vainas, tikai tas ir domāts bērniem un mani šaušalīgi kaitināja darba valoda. Ah, tas laikam arī viss.

Advertisements