Viss, ko es neatceros

Skärmavbild-2015-11-11-kl.-13.47.24-e1447246452403Pēdējā laikā reti ir iespēja redzēt tik košu un valdzinošu vāku, kāds ir zviedru prozaiķa un dramaturga Jūnasa Hasena Khemiri (Jonas Hassen Khemiri, 1978) darbam Viss, ko es neatceros (2015). Tas košums lika ņemt rokās grāmatu, izlasīt anotāciju un tad arī pašu darbu.

Samuels, gados jauns vīrietis, ir gājis bojā autoavārijā. Tiek uzdots jautājums – tas bija nelaimes gadījums vai arī pašnāvība? Ir tikai viens veids, kā mēģināt to noskaidrot. Kāds, kura personība nav zināma līdz pat darba beigām, intervē Samuela tuvākos, sakot, ka no tā taps grāmata. Šajos skiču stāstos parādās viena cilvēka dažādība, sevis meklējumi un stāstītāja vainas noliegumi.

Kad biju aizvērusi pēdējo vāku, man prātā nāca trīs atslēgas vārdi, ar kuriem definēt šo romānu: atmiņa, imigranti un mīlestība. Negribas apgalvot, ka tie bija Samuela dzīves vadmotīvi, taču tās ir lietas, kurām viņš bija pieķēries. Romāns ir rakstīts kā dokumentāls stāsts, kā intervija, kā sava veida tuvinieku, draugu un paziņu grēksūdze, tāpēc ir grūti saprast kādas ir bijušas Samuela attiecības ar mammu, Laidi, Panteru un Vandadu. Katrs savos stāstos viņu parāda citādā gaismā, daudzšķautņainu. Vienam viņš bija mīlošs dēls un mazdēls, citam labs draugs un kompānijas dvēsele un vēl kādam birokrātisks ierēdnis, kurš cīnīsies par katra imigranta tiesībām.

Jau ar pirmajiem stāstiem nāk apjausma, ka Samuels ir pavisam savdabīgs jauns vīrietis, kurš ir ārkārtīgi noraizējies par savu atmiņu. Tiek darīts daudz kas, lai to bagātinātu un noslogotu, tāpēc viņš ir izgudrojis Pieredzes banku. Kāpēc ne? Nav daudz cilvēku, kuri spētu būt tik spontāni un mesties dullībās, tikai tāpēc, lai vēlāk to spētu atcerēties. Šo izdarību dēļ cilvēkiem viņš šķita īsts savādnieks, ar kuru var interesanti pavadīt vakaru, bet neko vairāk (šeit es nerunāju par tiem pāris draugiem, kas viņam bija). Grūti saprast, bet man šķita, ka viņš pats to apjauta un tāpēc arī sāka kļūt aizvien noslēgts.

Patiesībā tas noteikti varētu būt kaitinoši, bet man kaut kādā ziņā patika viņa centieni atrast mīlestības definīciju. Visi, kurus viņš spontāni uzrunāja, deva tik dažādas atbildes.  Dažas man šķita labas, dažas nesakarīgas, bet nekādi nespēju saprast, ko tās deva Samuelam pašam. Vai viņš nejūtas pārliecināts par sevi un Laidi? Varbūt viņa mīlas stāstā traucēja tas, ka abiem bija kopīgs darbs – imigrantu legalizēšana?

Man ir žēl, ka viss beidzās tā kā beidzās, taču Samuels nopietni kļūdījās. Citēšu autora izteikumu kādā intervijā: “Romāns ir apliecinājums tam, ka Samuels nebija tik atrauts no pārējiem, kā pats bija iedomājies. Mēs neesam tik vientuļi, kā pašiem šķiet.” Man negribas kādu vainot vai skaļi kliegt par dzīves netaisnībām, taču uzskatu, ka katrs no viņiem ir vainojams vienā vai otrā aspektā. Šis romāns ir no tiem, kas laiku pa laikam ir jāpārlasa, lai mēģinātu piekļūt tuvāk sev.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s