Septītā kamera

kerrydrewery-share-1200x629Kad pirms apmēram diviem mēnešiem plauktos parādījās Kerijas Drūrijas (Kerry Drewery) triloģijas pirmā daļa Septītā kamera (2016), sajutos ieintriģēta, taču atturīga. Saistīja sižets, taču kaitināja fakts, ka triloģija. Nesaprotu, kāpēc mūsdienās raksta tik maz “ķieģelīgos” romānus, bet paļaujas uz trīsdaļīgu darbu. Lai nu kā, beigās uzvarēja ziņkāre.

Tiesa kā realitātes šovs un tiesāšana kā spēle. Martai Hanidjū ir 16 gadu un viņa nāk no Daudzstāvenēm, kas skaitās nabadzīgo rajons. Viņa ir pirmā nepilngadīgā, kura tiek ieslodzīta nāvnieku kamerā – Džeksona Peidža nāvi nevar tā vienkārši piedot. It īpaši, ja viņa šai nodarījumā ir atzinusies nozieguma vietā. Balsojiet – ir viņa vainīga vai nav?

Drūrija raksta young adult žanrā. Prieks, ka to nezināju pirms padevos ziņkārei, jo citādi būtu palikusi savos stereotipos (ka darbs paredzēts tikai padsmitgadniekiem un ka tas varētu būt naivs). Šis ir pietiekami kvalituatīvs trilleris fantāzijas žanrā jauniešiem, kurā ir ietverts daudz lietu – varas korupcija, cīņa par taisnību, īstā mīla (paldies, ka nebiji salkana!), draudzība smagos apstākļos un ticība labākai nākotnei. Patiesībā, darbs atstāj diezgan nomācošu iespaidu par radītās darbības vidi – nav nekā tāda par ko tu varētu būt 100procentīgi drošs. Ļoti gribētos, lai otrā daļa tiktu izdota, kamēr esmu plus mīnus uz šī darba viļņa (nupat kā iznācis angļu valodā) un atceros visu sižetu, jo ir pietiekoši daudz sīkumu, kuriem, manuprāt, nākotnē būs liela nozīme.

Patika gan autores valoda, gan darba sadalījums. Dažbrīd gan likās, ka darbs pārāk raiti skrien uz priekšu un ka šis tas paliek sasteigts. Sasteigtība šķita blakus līnijās (t.i., “nozieguma izmeklēšanā”), taču ļoti priecēja Martas nodaļas – labi sajutu viņas bailes, izmisumu, raizes un neziņu par nākotni. Viņas iekšējie monologi tik skaisti atklāja viņas sajūtas, ka viņa bija vienīgā, kurai es patiešām spēju noticēt un just līdzi. Laikam bija jājūt līdzi arī Evai, Martas konsultantei, bet es nespēju. Kaut kā šķiet, ka nākamajā daļā es jutīšu līdzi Aizekam, bet šajā daļā viņš bija diezgan blāvs personāžs.

To, kāpēc darbu sauc Septītā kamera, autore atklāj ļoti ātri. Tiesa tiek lemta ļoti raiti – septiņās dienās un katrai dienai ir sava kamera. Katra nākamā ir mazāka, neērtāka un paranoju izraisošāka. Katru dienu pārraida televīzijas šovu Nāve ir taisnīga, kuru skatās daudzi tūkstoši ļaužu. Tiesa, Martas nodarījums ir sensācija, kurai seko teju visi. Šis ir īstais brīdis, lai saprastu, ka šāda tiesu sistēma nekam neder, daudz kas ir safabricēts. Mazliet žēl, ka autore nestāsta, kā Martas pasaule nonāca tik tālu, ka īstā tiesu sistēma tika iemainīta pret tādu absurdu. Lai nu kā, bet Marta un viņas sabiedrotie ir gatavi cīņai par taisnību, pat ja tas maksās dzīvību. Martas? Pasaule, kurā viss ir tikai balts vai melns nevar eksistēt, jo pastāv arī pelēkā krāsa.

Tā kopumā ņemot, darbs, kā jau minēju, ir diezgan kvalitatīvs. Tas liek padomāt par daudzām iepriekš minētajām lietām, kā arī par nāvessoda ētiku. Cik humāni ir kādu sodīt ar nāvi, ja nav īstas tiesu sistēmas? Cik humāni vispār ir kādu sodīt ar nāvi? Šādas diskusijas parādījās jau sešdesmitajos gados, kas arī Drūriju pavedināja uz šīs triloģijas rakstīšanu.

Lai iegūtu atbildes, ir jārīkojas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s