Lasāmgabali XXX

Jums arī ir tā, ka kaut ko nopērciet, ielieciet grāmatplauktā un tikai pēc pusgada, gada izvelciet dienasgaismā un nodomājat: ”Kā es varēju šo tik ilgi taupīt!”? Man tā ir nepārtraukti. Man aprīlī sanāca izlasīt neticamu daudzumu sava plaukta grāmatu. Par divām bija iepriekšējā lasāmgabalu pauzē, šoreiz gribu izpausties īsāk, bet par vairākām grāmatām. Pavisam nedalīties ar lasīto es tomēr nespēju.

Fransuāzas Saganas (Francoise Sagan, 1935 – 2004) darbu Esiet sveicinātas, skumjas (1954) es ieguvu kaut kad pagājušajā gadā akcijā pa ļoti, ļoti mazām naudiņām. Līdz tam es uz šo darbu skatījos, bet kaut kā… pat nezinu. Tātad, akcijas laikā es izmantoju izdevību un iegādājos šo, ko zemapziņā biju gribējusi. Āāā! Sagāna mani tik ļoti aizrāva, ka ātri vien pacentos iegūt pārējo, kas uz to brīdi bija dabūjams. Skumjas man likās tik ļoti selindžeriskas, tik vienkāršas un vienlaicīgi ģeniālas. Teorētiski sižetā nekas tāds nenotiek, bet tā grūtsirdība un vienaldzība, kas rodas darba varoņos šķita tik saprotama.

 

 

 

Kaut kad pasen diezgan spontāni iegādājos Māra Bērziņa Titāna skrūves (2011). Šķita, ja jau gandrīz viss ir, jāņem ciet arī šis. Nenožēloju pirkumu nevienas rindiņas dēļ. Darbs ir sanācis tik humorīgs, tik viegls un ātri lasošs. Dažas situācijas šķita tik absurdas un uzjautrinošas 😀 Un viss sākas ar krējuma burciņu un gandrīz aizrīšanos ar gredzenu… Kurš latvietis vēl spētu uzrakstīt tik vieglā manierē mīlasstāstu ar tik neticami labām beigām, ja pa vidu ir bijis tik daudz ērmotu notikumu un klapatu? Un kā vispār var savest kopā divus tik ļoti atsķirīgus cilvēkus ar tik dažādiem pasaules redzējumiem? Runājot Bereļa vārdiem, Bērziņam tas ar titanisku piepūli ir izdevies. Savāda, netipiska un brīnišķīga grāmata 🙂

 

 

Laikā, kad biju atklājusi un mazliet uzsēdusies uz Alesandro Bariko, es grāmatnīcā pamanīju viņa darbu Stikla pilis (2002). Nezinu, kas notika, bet es nesteidzos ar šī darba izlasīšanu. Droši vien negribēju pārsātināties ar viņa daiļradi, lai neapniktu. Viens gan – kā ir iespējams rakstīt tik dažādi, bet tai pat laikā saproti, ka autora rokraksts jau nekur nepazūd, tas ir sastopams visos viņa darbos? Patiesībā, šis pat kaut kā mazliet asociējas ar Markesu un viņa rakstību. Stikla pilis jau atkal bija mana valodas bauda un es vairs nespēju pateikt, kurš darbs man labāk patīk. Katrā ir savs īpašais šarms, odziņa. Šis man patika gan valodas, gan sižeta dēļ, jo tajā ir tikai jaušamas vēsmas, ko nes stikla atklāšana, dzelzceļa parādīšanās un daudzas citas lietas. Noteikti ir izlasīšanas vērts un turpināšu medīt pārējo viņa daiļradi 🙂

 

 

Nākamais par ko bildīšu pāris teikumus ir kaut kas tik… nu, man noteikti darbs būs jāpārlasa vēlreiz. Kāds teica, ka labs, mani uzrunāja, ka tulkojis Joņevs, kā arī pats sižets likās interesants un tā manā somā iegūla Agotas Kristofas (Agota Kristof, 1935-2011) darbs Lielā burtnīca (1986). Tagad ir mazliet žēl, ka esmu nokavējusi Dailē šī romāna teātra uzvedumu, bet nu… varbūt kādreiz rādīs LTV1. Lasot pirmo daļu nedomāju neko labu, lai gan man bija vilkme turpināt. Tālāk kļuva jau interesanti un es gribēju zināt visu, kas notiks ar šiem dvīņiem. Tas, kā viņi sevi audzināja un trennēja ir kaut kas varens, lai arī cik neveselīgi un drasiski tas liktos. Arī kara apstākļi nav nekas iedvesmojošs, tāpēc puiku cīņas spars, apķērība un griba ir tikai apsveicama. Beigas? Tās vispār bija ekslodējošas un samežģīja visu manu domu gaitu un visi notikumi bija jāskata no jauna skatpunkta. Tas ir iemesls, lai pārlasītu.

Četri nav pārāk foršs cipars, tāpēc pielikšu vēl Mārgaretas Atvudas (Margaret Atwood, 1939) Sirds mirst pēdējā (2015). Man patika, bet man nav daudz ko teikt. Šis ir mans pirmais lasītais Atvudas darbs, tas bija ieintriģējošs, nereāli reāls un dažbrīd neticams. Autores uzbūvētā pasaule ir diezgan reāla, ļoti, ļoti tāla mūsu nākotne – pienāk diena, kad vairumam nav nekā un kaut ko var iegūt iestājoties Pozitronā. Dažas lietas, kas notika Pozitronā man šķita nereālas, bet tie tādi sīkumi. Ar interesi sekoju līdzi Stena un Šarmeinas attiecību līnijai un nespēju noticēt, kā apkārtējā vide/lietas/notikumi spēj to ietekmēt. Atvudas rakstībai piemīt odziņa – it kā fantāzija (distopija), bet ticama, ievelkoša… Lai nu kā, domāju, ka jāpamēģina arī viņas Kalpones stāsts!

Cilvēku, zvēru un dievu zemē

ossendowskiDarbs, kuru es gandrīz palaidu garām, darbs, kurš mani ieienteresēja ne tikai saturiski, bet arī personības ziņā – Antonijs Ferdinands Osendovskis (Ferdynand Antoni Ossendowski, 1876 – 1945) ir polis, kurš dzimis Ludzā, toreizējā Vitebskas guberņā. Viņa ”ceļojumu” (ja to tā var nosaukt) grāmata Cilvēku, zvēru un dievu zemē (1922) man sākotnēji raisīja asociācijas ar Raviča Ilgais gājiens, bet tās tomēr ir divas dažādas un nesalīdzināmas pieredzes.

Osendovskis bija rakstnieks, universitātes profesors un antikomunistiskais aktīvists. Par piedalīšanos piektā gada revolūcijā ir arī sēdējis cietumā, tāpēc viņa panika sākoties Pirmajam pasaules karam un boļševiku vilnim ir saprotama. Jā, viņš no tiem baidījās, viņam nepatika viņu uzsāktā revolūcija un kā viņš pats raksta, tad: “..Sibīrijā sākās poļu vajāšanas. Pietika ar polisku uzvārdu, lai notiesātu uz nāvi. Man nācās domāt par tālāku bēgšanu.” /11. – 12.lpp./ Un tā viņš bēga dziļāk uz austrumiem, uz Tibetu un Mongoliju, caur kurieni cerēja nonākt Polijā.

Tas ir apbrīnojami, uz ko ir spējīgs cilvēks, ja tik spēcīgas izdzīvošanas alkas! Jāsaka, ka Osendovskis ir bijis visai apdāvināts cilvēks – viņam vairākkārt pār plecu lūkojās nāve, bet ar savām diplomāta spējām, viltību un vairāku valodu zināšanām (tai skaitā mongoļu un ķīniešu) viņš sevi izglāba. Ja tas tomēr nelīdzēja, darbā ļoti prasmīgi tika pielietoti ieroči. Domāju, ka kaut kādā mērā viņam palīdzēja arī iegūtā izglītība Sorbonnas universitātē, jo dažbrīd bija jānopelna nauda zirgiem un pārtikai – viņš pasniedza improvizētas lekcijas! Pirms viņš vispār bija nokļuvis Mongolijā, viņam nācās izdzīvot burtiskā nozīmē – jāspēj sevi pabarot dzīvojot vientulība Sibīrijas nekurienē dziļākajā ziemā.

Autoram ir diezgan viegla un aizraujoša valoda, kas mudina lasīt un lasīt, lai noskaidrotu, kā beigsies viens otrs piedzīvojums, Mongolijas politiskās intrigas, tautas centieni pēc neatkarības. Lai arī es putrojos personvārdos (arī nespējā tos izlasīt, piemēram, Viņa Svētība Džeptsung Damba hutuhtu gegeni hans), kā arī man ļoti, ļoti pietrūka šī ceļojuma kartes, tik un tā man šis darbs patika. Šis nav tikai kā maza daļiņa no viņa autobiogrāfijas, bet kalpo arī kā zināmas laikmeta liecības. Tā kā viņš pabija visa epicentrā, daudz tiek rakstīts ne tikai par politiku, bet arī par dabu, dzīvniekiem, cilvēkiem, ģeogrāfiju, mītisko, senajām paražām un etnogrāfiju. Tie ir tādi stāsti, kurus es varbūt pēc laika neatcerēšos, bet lasīšanas brīdī tie bija ticību radoši, pamācoši, daudz jauna stāstoši un jā, arī nedaudz iedvesmojoši.

Domāju, ka nav daudz tādu cilvēku, kuri ir piedzīvojuši tik daudz visa kā, bijuši lielu politisko notikumu centrā ne tikai kā liecinieki, bet arī kā darbojošās personas (tādā variantā kā Osendovskis). Pirms šī darba izlasīšanas es par tām zemēm neko nezināju (un arī neinteresējos), taču šobrīd man ir plašāks redzējums. Atliek piekrist V. Klišāna teiktajam, ka ir iespējams vilkt paralēles starp mūsu un viņu brīvības cīņām. Jā, man patika un es iesaku! 🙂

Mēness hronikas, 1: Sindera

marissa meyerFantāzija, fantāzija… Šo pēc vākiem es kaut kad biju piefiksējusi angļu valodā, bet baigi uzmanību nepievērsu. Kaut kad vēlāk es ieraudzīju drīzumā sadaļā, kārtīgi iedziļinājos anotācijā un ārkārtīgi uzrunāja tā pasaku modificēšanas štelle! Merisas Meijeres (Marissa Meyer, 1984) tetraloģijas Mēness hronikas pirmo daļu Sindera izlasīju vienā vēja pūtienā!

Jaunpekina. Tās ielas pārpludina cilvēki un androīdi. To visu vidū kaut kur mitinās arī Sindera. Viņa nav parasta, jo ir kiborgs. Varbūt tāpēc viņa ir arī prasmīga mehāniķe. Un tā kā viņa ir tik prasmīga, viņas tirgus būdā reiz iegriežas arī princis Kajs ar savu sabojājušos androīdu. Viss pārējais ir vieni vienīgi jautājumi un noslēpumi – kā apturēt mēri, kā uzzināt savu pagātni, kā neizraisīt starpgalaktiku karu utt.?

Tātad – kā jau minēju, mani ārkārtīgi uzrunāja pasakas modificēšanas ideja. Tikai pēc tam apjautu, ka zinātniskā fantastika, vairāk uz jauniešiem tendēts darbs utt.. Man šķiet tik forši, ka var šādi paņemt pasaku, tik pazīstami-neatpazīstami pārveidot un pie reizes ritināt savu stāsta ideju. Vēl vairāk – šajā sērijā ir četras grāmatas, katrai savas pasakas pavediens, bet stāsts risinās no vienas daļas nākamajā. Lai nu kā, nebūtu iedomājusies, ka Pelnrušķīte varētu būt kiborgs – daļējs robots ar mākslīgu roku un kāju, ka viņa princi varētu satikt mirklī, kad pēda ir noskrūvēta… 😀

Parasti šādos darbos autori ir uzbūruši savu pasauli. Šeit tā likās ļoti pazīstama – vai nu mēs paši ļoti, ļoti tālā nākotnē vai planēta Zeme paralēlajā pasaulē. Uzburtā vide radīja patīkamu industriālu noskaņu, tehnoloģiju superaugstais līmenis atgādināja dažu labu filmu un nedaudz apokaliptisku noskaņu piešķīra visur esošā letumoze. Bet ne jau tikai par Zemi ir šis stāsts. Tas ir arī par Mēness karalisti – Levanu, mīklas par troni, mēnesieši kā rase un viņu īpatnējā maģija. Arī radītie tēli ir diezgan simpatizējoši, ļoti gaumīgi pārveidoti pasakas tēli. Gandrīz visos darbos ir kāds, kurš mani tracina vai kā citādi kaitina, bet šeit es tādus nespēju atrast. Teorētiski, tās varētu būt pamāte un viena no pusmāsām, bet zinot pasaku… 🙂 Man ārkārtīgi simpatizēja Iko. Nespēju pateikt kāpēc, bet man viņa likās tāda mīlīga un lādzīga būtne. Kad autore mani iepazīstināja ar viņu, man radās asociācijas ar Valli, bet tas tikai tāds pirmais iespaids. Iko ir kā labākā draudzene!

Lai arī stāstu izlasīju gandrīz neatraujoties, vienbrīd radās sajūta, ka sižets nekur tālu neaizvirzīsies, jo viss tikai ap Jaunpekinu, galvenajiem varoņiem un tā. Noslēpumainie mēnesieši tikai tā, starp rindām. Brīdī, kad autore paplašināja vidi, palika patiešām, patiešām interesanti. Jo straujāk tuvojos beigām, jo labāk sapratu, ka man nepieciešams turpinājums. Viss beidzās uz tāāādas nots!

Lai arī darbs ir paredzēts jauniešiem, man tas patika vairāk nekā es to būtu iedomājusies. Teksts ir gana pilnīgs, valoda viegla un diezgan spraiga. Es gribu turpinājumu, jo nudien nespēju iedomāties, ko autore būs izdarījusi ar Sarkangalvīti 🙂

Lasāmgabali XXIX

Sen nebija bijis brīdis, kurā es lasītu, lasītu un lasītu, bet neko nerakstītu. Pārāk izbaudīju brīdi, kad piegāju pie sava plaukta izvēlēties lasāmvielu, ar baudu (lielāku vai mazāku) izlasīju un ņēmu nākamo. Un tā gandrīz mēneša garumā… 🙂 Šis saucās: ”Kaut kad tajās akcijās sagrābtās grāmatas arī jāizlasa” 😀 Tā kā neizskatās, ka tik ļoti drīz gribēšu dalīties garākās pārdomās, sākumam izpaudīšu īsumā divas grāmatas, kuras izlasīju.

9984-777-24-3Man patiešām ir žēl, ka es tik vēlu atklāju tādu brīnišķīgu izdevniecību kā AGB un viņu Vēja suņa klasiku. Daudzas šīs sērijas grāmatas izklausās tik ļoti, ļoti labas! Diemžēl, to es varu spriest tikai pēc anotācijām, jo vairums nav vairs pieejams. Kādā no akcijām ieraudzīju Petras Hammesfāras (Petra Hammesfahr, 1951) darbu Leļļu kapracis (1999), kurš uzrunāja gan ar vāku (tiešām grūti saprast vai tā ir lelle vai maza meitenīte) un anotāciju. Kādā vācu ciematiņā dzīvo divdesmitdivgadīgais Bils. Diemžēl viņam ir tikai divgadnieka prāta uztvere, līdz ar to daudzi ciematnieki uz viņu skatās ar aizdomām. Aizdomas kļūst lielākas, kad ciematā sāk notikt mistiskas pazušanas un slepkavības… Pirmajās lapās bija nedaudz grūti ielasīties, jo autore uzreiz iepazīstināja ar visiem ciema iedzīvotājiem un viņu savstarpējām intrigām. Un Bils… par viņa nepilnībām varēja uzzināt tikai laika gaitā. Viņš bija gandrīz mīlēts bērns, pēcāk – patiešām mīlēts, kura vārdu krājumā bija kādi pieci vārdi. Iepriekš minētās intrigas mani tik ļoti mulsināja, ka es dažbrīd visā vainoju viņu, dažbrīd man viņa sametās žēl, jo viņš taču nesaprata, kas ir labi darīts un kas nē un vispār – kas notiek? Jāatzīst, ka Hammesfāra ļoti prasmīgi ir spējusi sajaukt kārtis un salikt tās pareizā secībā nebija nemaz tik viegli. Uz beigām tapa jau krietni vieglāk novirzīt domas uz iespējamo vaininieku, bet arī beigas ir gana samudžinātas… Vēl man neliek mierā domas par Trūdi, Bila māti. Es nekādi nespēju viņu saprast, kur nu vēl attaisnot. Šķiet, ka ar mātes mīlestību un rūpēm var attaisnot diezgan daudz ko, bet ne šo, ne brīdi, kad viss tiešām sāka iet šķērsām! Patiešām labs romāns ar kriminālromānu ievirzi!

 

f21351d0ab8432c936b99b47bc01ff2eBija vēl kāds Vēja suņa romāns, uz kuru es metu acis no akcijas uz akciju līdz nesen sapratu, ka cenas ziņā nekas nemainīsies 😀 Tas ir Luīzes Velšas (Louise Welsh, 1965) darbs Triks ar lodi (2006). Kā jau vēsta nosaukums, darbs ir par iluzionistu, kuram dzīvē neiet gluži tā kā gribētos. Man patīk iluzionisti, jo saprotu, ka nekas no tā, ko viņi dara nav īsts, bet tai pat laikā – kā viņi to dara? Nu kā viņiem izdodas apmānīt manas acis un prātu? Viljams ir meistarīgs, par to man nav šaubu. Tik nekādi nespēju saprast, kāpēc nokāpis no skatuves viņa talants kaut kur pazūd un viņš kļūst par nelaimīgu vīrieti ar tieksmi iedzert un iekulties patstāvīgās nepatikšanās. Mirklis, kuru es negaidīju – krimināla pieskaņa. Kā jau reizēm mēdz gadīties ar pārsteigumiem, tas izrādījās diezgan trāpīgi, jo mazliet noguru no viņa veiksmīgajiem šoviem un ķezām ārpus skatuves. Kopumā man darbs patika, izlasījās raiti, tomēr kaut kas īsti līdz galam nebija. Pietrūka tādas īstenas aizrautības dzirksts. Velšai ir tīri jauka valoda, labs stāstījums un šajā darbā – negaidītas beigas!