Henrijs Kerols: ”Gribi iemācīties fotografēt?”

Kad tālajā 2014.gadā iznāca pirmā Henrija Kerola (Henry Carroll) pamācošā grāmata Gribi iemācīties fotografēt? Izlasi šo!, es uz to tā kā skatījos, bet domāju, ka man nevajag. Divas par fotografēšanas tēmu man jau ir un ko tad jaunu es varēšu uzzināt. Nepagāja nemaz tik daudz laika un iznāca nākamā Gribi fotografēt cilvēkus? Izlasi šo! (2015). Nu jau bija jāsāk domāt, ko darīt. Ar domāšanu man gāja tik lēni, ka iznāca arī Gribi fotografēt vietas? Izlasi šo! (2017). Ar to tika pielikts punkts un es ieniru lieliskajā fotografēšanas pasaulē.

Nav noslēpums, ka šim blogam bija paredzēta citādāka nākotne. Ja sākotnēji gribēju publicēt fotogrāfijas, tad šis ieraksts sanāk gandrīz divi vienā – par grāmatām un par fotografēšanas padomu grāmatām. Tā kā daudzus, daudzus gadus atpakaļ gribēju studēt fotogrāfiju profesionāli, tad man šīs nav tikai grāmatas. Es pirmo reizi lasīju un paralēli (neapzināti?) mācījos. Ātri vien gan sanāca aplauzties, jo daudzām lietām (eksponēšanas laika,  diafragmas atvēruma regulēšana utt.) man bija liegta eksperimentēšana. Tehnika neatļauj. Tomēr ceru reiz iegādāties piemērotu aparātu un nodoties eksperimentiem no visas sirds!

Nav tā, ka neko nevarēju mācīties. Jau ar pirmo grāmatas pašķirstīšanas reizi mani paķēra veids, kādā Kerols stāsta par tik sarežģīto, bet tai pat laikā it kā vienkāršo mākslu – fotografēšanu. Pirmā sniedz ieskatus fotografēšanas pamatos: kompozīcijā, ekspozīcijā, gaismā, objektīvos un saskatīšanā (jā, jā, fotogrāfija un īpašais mirklis ir jāvar saskatīt!). Nākamās stāsta par knifiem, kas jāievēro fotografējot cilvēkus un vietas, iestarpinot tehniskās atkāpes, kurās tiek atkārtoti kerolspamati un iemācītas jaunas lietas. Pats svarīgākais ir tas, ko tu vēlies ar savu fotogrāfiju pateikt.

Lai arī manā īpašumā jau ir divas šāda satura grāmatas, man tās ir sanācis tikai pašķirstīt. Viena ir par filmiņu kamerām un to attīstīšanu, bet otra par digitālo fotogrāfiju un apstrādi. Tajās par tehnisko pusi ir stāstīts apmēram tas pats, kas šajās, tomēr tās nav tik viegli uztveramas. Tas ir tas, kas man ļoti patīk Kerola grāmatās – uzskatāmība. Katra lieta tiek izstāstīta secīgi, visam ir piemēri ar slavenu fotogrāfu fotogrāfijām un viss pieminētais ik pa laikam tiek atkārtots.

Šīs ir grāmatas, kurās es sapratu pēc kādiem kritērijiem lielākoties tiek vērtēts kadrs (kompozīcija), kas ir slēdža ātrums, ko nozīmē ISO un cik vispār svarīga ir gaisma. Portretu un cilvēku fotografēšana kā tāda mani nekad nav aizrāvusi, tāpēc šai grāmatai es, iespējams, izskrēju cauri virspusīgāk. Savukārt, fotografējot vietas, jāatceras, ka ainavu foto sastāv no ”kas, kad un kā?”. Mani aizrauj doma, ka ar kadru palīdzību varu rādīt pasauli tādu, kādu to redzu es.

Jā, Kerola grāmatas ir viegli uztveramas, skaidrojošas, vizuāli pievilcīgas un pats galvenais – rada vēlmi ņemt rokās kameru un doties kadru medībās! Ļoti ceru, ka viņš turpinās mūs izglītot šai brīnišķīgajā mākslā 🙂

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s