Jūras sāļums

Par to, ka Rūta Šepetis (Ruta Sepetys, arī Rūta Šepetys, 1967) ir lieliska autore es nešaubos jau no viņas pirmā romāna Starp pelēkiem toņiem izlasīšanas mirkļa. Tiklīdz manīju, ka viņai būs jauns romāns – Jūras sāļums (2016) – ieslēdzu gaidīšanas režīmu. Viņas darbus ir vērts gaidīt. Izrādījās skaisti skumja grāmata, kurā nav iespējams nenobirdināt dažas asariņas…

Otrais pasaules karš tuvojas beigām. Krievija uzbrūk Vācijai un tūkstošiem bēgļu no Austrumprūsijas ar zobiem un nagiem dodas pretī brīvībai uz savu vienīgo glābiņu – Gotenhāfenu vai Pillavu. Tur viņus gaida vairāki kuģi. Šai ceļā sastopas Emīlija, Florians un Joana. Viņiem visiem ir ko slēpt, bet lai izturētu pārbaudījumu, ir jāspēj uzticēties un jārāda drosmīga seja. Un brīdī, kad šķiet, ka brīvība ir jau ar roku sasniedzama, sākas neparedzētais…

Efektivitāti šim stāstam piedod tas, ka stāstījums risinās no dažādu cilvēku skatpunkta. Līdz ar to notikumu iesāk viens varonis, bet pabeidz otrs no tās pašas vietas, kur beidza pirmais. Tas šo darbu padara krietni vien dzīvāku un ļauj labāk iepazīt stāsta varoņus. Mums ir Emīlija, kuras noziegums ir tautība. Viņai ir savi noslēpumi. Vēl ir Florians, kurš atrod Emīliju. Arī viņam ir noslēpums. Tad ir Joana, pie kuras abi nonāk. Jā, arī viņai ir noslēpums, bet tie visi agri vai vēlu nāk gaismā. Un visi šie noslēpumi ir saprotami, jo radušies kara apstākļu dēļ. Ak, vēl ir Alberts, bet viņš man riebumu izraisīja jau ar pirmajām rindām… Kaut kā uzreiz šķita, ka viņš ir pašlabuma meklētājs un topošais psihopāts.

Šepetis spēja rakstīt tā, kā viņa to dara, ir apbrīnojama. Man šī autore patīk tāpēc, ka viņa ar savu darbošanos it kā veic izglītošanas darbu. Viens ir stāstīt par šiem izdomātajiem cilvēkiem (kuri tikpat labi varēja arī reāli eksistēt), bet otrs – un pats galvenais – ir stāsts par vēsturē lielāko kuģa katastrofu. 1945.gada 30.janvārī bēgļu evakuācijas kuģis Vilhelms Gustlofs nogrima stundas laikā. Uz tā atradās ap 10 tūkstošiem bēgļu, no kuriem izglābās vien ap tūkstoti.

Pirms visa tā Gustlofs bija kruīza kuģis vienkāršajiem ļaudīm, jo KdF [organizācija]  gādāja, lai ”brīvā laika izklaides būtu pieejamas visām sabiedrības šķirām, .., visi ir vienlīdzīgi.” /213.lpp./ Tas izklausās tik ļoti absurdi, zinot kā izrēķinājās ar nevēlamajām rasēm un vietā būs citēt šo: ”Bet kā gan visi varēja būt vienlīdzīgi, ja dažiem tika dota priekšroka?” /213.lpp./ Bēgļiem bija vienalga uz kura kuģa nonākt, ka tikai tālāk no krieviem un briesmām. Pat negribas iedomāties tās šausmas, kas piestātnē darījās, bet to ir grūti. Šepetis visu ir aprakstījusi pārāk spilgti un vizuāli. Mani kaut kādā mērā satrieca tas, cik ātri tas nogāja pa burbuli. Un autore to tikpat ātri ir arī aprakstījusi. Un tas tā paķēra! Vēl nekādi nespēju aptvert, kā es par to neko nebiju dzirdējusi.

Man bieži tā negadās, bet kad es biju aizvērusi grāmatu, nezināju, ko ņemt lasīt kā nākamo. Nekas nešķita gana labs. Es nevaru to tā izstāstīt, jālasa pašiem. Katrā ziņā, tā noteikti ierindojas manā šī gada labāko grāmatu sarakstā!