Vīrieša sirds

Ar Jāņa Lejiņa vārdu man asociējas viena lieliska triloģija – Zīmogs sarkanā vaskā. Diemžēl, esmu to kaut kādu mistisku iemeslu dēļ pametusi izlasītu līdz pusei, bet ir jau plāns tuvākajā laikā vēlreiz sākt to lieliskumu. Bet šoreiz ne par to, bet viņa jaunāko veikumu Vīrieša sirds (2017). Vēl – bija arī tā laime man būt prezentācijā un iegūt autora autogrāfu 🙂

Ir 1939.g. un atļaušos citēt anotāciju: ”..Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona”. Ludis Šteinbergs ir vareninteresants vīriņš, kurš ierodas Pilsētiņā, lai ģimnāzistiem pasniegtu militāro mācību, t.i., padarītu viņus par īstiem vīriešiem. Viņam ir palkavnieka balss un savi īpašie uzskati (ne par politiku, jo tā viņam nepatīk). Viņa sparīgums nedaudz apraujās, kad notiek kaut kas dīvains – viņa pasaulē ienāk Viņa, tikai Viņa to nav pamanījusi….

Guvusi iespaidus no Lejiņa triloģijas, ļoti nopietni noskaņota ķēros klāt šim darbam. Nopietnību saglabāju vien līdz 26.lpp. Es biju iedomājusies darbu par vēsturi, karu un visu, kas tur iederas, bet Lejiņš mani nedaudz piemānīja 🙂 Tā vietā viņš iepazīstināja ar Ludi Šteinbergu jeb Štenku kā daudzi viņu dēvēja. Pirmais iespaids? Nu… kuriozs 🙂 Es Ludi uztvēru kā daudzi citi, bet viņš pats sevi pasniedz kā īstu/ideālu vīrieti un par tādiem viņš bija gatavs pataisīt arī ģimnāzijas puikas. Viņš šķiet arī tāds mīlīgi neveikls un reizumis tas viņa itinnekādas mācēšanas aizstāj viņa nevēlēšanos atzīt, ka kaut ko neprot. Mazliet žēl, ka īsti vairs neatminu, ko autors teica par šo varoni, bet iecerēts tāds bijis sen. Vajadzējis tik sagaidīt brīdi, kad varonis atradīs savu darbības vidi. Ah, Ludim tik ļoti piestāv būt šajā romānā! Visas viņa nedienas mīlestības lietās, savādā izruna un interesantie uzskati, godkāre un cīņa par taisnību ved viņu caur trako 1939.gadu. Iepazīstot Ludi, ir liels prieks, ka autors neiedeva romānam sākotnējo nosaukumu, jo tas nepiestāv. Šis ir par vīrieša sirdi!

Paralēli šai līnijai risinājās vēl viens sižets, kura saprašanai man vajadzēja daudz laika. Ko lai saka – Lejiņš lieliski sabiezināja krāsas un tikpat labi visu izklīdināja. Es runāju par spiegiem, padomju drošībniekiem un visu to putru, kas bija jāšķetina. Ko lai saka – tas viss tiešām bija meistarīgi un es nevienā vietā nebiju ar secinājumiem pasteigusies priekšā čekistiem. Gluži kā izmeklētāju tīkls, arī peripetijas ap nejauši atrastajām forogrāfijām un tajos redzamajiem cilvēkiem, savilkās nemanāmi, bet cieši. Protams, gribas jau zināt kā tik dažādas līnijas var savienot, bet re! Var.

Lai arī varbūt izklausās, ka romāns ir tāds gandrīz traļi-vaļi, tā nav. Patīk autora pieeja šai tēmai. Daudzi par 1939.g. notikumiem raksta nopietnus vēsturiskos romānus, bet Lejiņš vēsturi tiešām ir aizbīdījis fonā, priekšplānā izvirzot Ludi un padomju čekistus un vietumis teksts ir humorīgi garšīgs. Par dažiem vēsturiskajiem notikumiem var nojaust, bet konkrēti nekas netiek pateikts. Baigi nešķetinot visu sīkumos, lielumos var manīt katra iesaistītā spēju nest atbildību izšķirošos momentos. Romāns liek arī uzdot jautājumu – kas īsti ir varonība un kā mēs paši to veicinām?

Patika un iesaku!

P.S. Pačukstēšu priekšā – Ludis no saviem puikām izveidoja īstus vīrus ar kārtīgu vīrieša sirdi.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s