ZEN

photo-auteurLaikā, kad es jūsmoju par Bariko, man vairāki cilvēki ieteica pamēģināt Maksanu Fermīnu (Maxence Fermine, 1968). Bija minēts arī konkrēts darbs, bet tas šoreiz varbūt nav tik būtiski, jo es ļoti nopriecājos par ZEN (2015) iznākšanu. Viņiem bija taisnība – kaut kādā ziņā viņš līdzinās Bariko un man patika.

Lai arī cik liels meistars Kuro būtu smalkajā kaligrāfijas mākslā, viņš diendienā vingrinās. Viņam ir stingri izstrādāta dienas programma un tā ir nemainīga. Kuro uzņem arī mācekļus un tikai daži saņem patiesu meistara atzinību. Kādu dienu viņš saņem jaunas sievietes vēstuli ar lūgumu pieņemt viņu pilnveidošanas apmācībā. Ar to meistara miers tiek izjaukts…

Pirmais, kas mani patiešām uzrunāja bija kaligrāfija. Līdz šim es to esmu uztvērusi kā skaistu, smalku rakstīšanu ar īpašām pildspalvām utt. Lasot par meistaru Kuro atskārtu, ka esmu kaligrāfiju tvērusi ļoti virspusēji. Kaligrāfiju no glezniecības šķir tik smalka robeža, ka tā bieži vien var palikt nepamanīta. Patiess kaligrāfijas meistars glezno. Un visa pamatā tam ir Zen.

Zen ir patiesības un atklāsmes ceļš. Prāta stāvoklis. Tas balstīts un atslābināšanos, koncentrēšanos un meditāciju. /56.lpp./

Kad Kuro dzīvē ienāk Juna, viss sagriežas kājām gaisā un rodas jautājums – par ko patiesībā ir šis romāns? Jo vairāk apliecinājās, ka šis ir mīlas stāsts japāņu gaumē, jo vairāk man piezagās mazuma piegarša. Tā gribējās, lai Fermīns neskopojas ar vārdiem un visu stāsta sīkāk! Bet viņš gluži tāpat kā Bariko, paspēlējās ar lasītaja interesi, vēlmi pēc detaļām un sajūtām.

Nezinu, kā ir tapis šis īsais un ieintriģējošais romāns, bet apbrīnojami, kā francūzis ir spējis tik precīzi un smalki atveidot askētiska japāņa dzīvesveidu un to trauslo mirkli, kad viņa dzīvē ienāk Juna. Lai arī darbam ir diezgan laimīgas beigas, man tas šķiet nedaudz skumjš. Varbūt tā ir valoda un izteiksmes veidi, ar ko autors tik ļoti prasmīgi strādā, varbūt tas ir pats stāsts, nezinu. Viens gan – es gribu vēl kaut ko no Fermīna poēzijas!

Advertisements