Mēs, XX gadsimts: Ābele, Kota, Berelis

Dienas Grāmata uzņem apgriezienus un lutina mūs ar daudzām jaunām Mēs, XX gadsimts sērijas grāmatām. Atminos, ka tad kad šī sērija bija tikai sākusi iznākt, nodomāju, ka tās visas man vajag. Nevajag, bet izlasīt gan kārojas. Un gan jau ar laiku es spēšu izlasīt tās visas un varbūt pat kādu iekārtot savā plauktā 🙂

7Ingas Ābeles Duna (2017) mani paķēra ar vāka noformējumu – tik ļoti sagribējās pabūt pie zirgiem. Un pēc tam ar darba saturu. Šis bija mans pirmais darbs no Ābeles literārā pūra un jāsaka, ka varētu paprovēt vēl kaut ko. Runājot par šo, tad pirmais jautājums, kas man radās bija – kāpēc tā sieviete tik ļoti interesējas par Radvili? Nu kāpēc? Atbildi es saņēmu pašās darba beigās un biju patīkami pārsteigta 🙂 Lai sarakstītu šo darbu, Ābele nudien ir darbojusies kā literārā arheoloģe – sīki un smalki ir ne tikai par hipodromu (es pat nemaz nezināju, ka Rīgā tāds ir bijis!), bet arī par Stūra māju, izsūtīšanas procesiem, zirgu sacīkstēm, Otrā pasaules kara ainām utt. Laikmeta aura ir uzburta tik ļoti precīza un sajūtama, ka es lasīju un patiešām domāju, ka braucu vienos ratos ar Radvili – gan viņa hipodroma laikos, gan kara gados, gan arī ar mašīnu, stāstot par Daugavas krastu vietām. Pārsteidzoši, cik daudz visa kā var notikt viena mēneša laikā un kā dzīve var mest kūleņus… Bija gan kāda vieta, kurai es īsti nespēju noticēt, bet lai būtu.

vardiem_nebija_vietasGunta Bereļa Vārdiem nebija vietas (2015) es gribēju izlasīt jau tad, kad tas tikko iznāca. Attaisnojums parastais – kaut kā nesanāca. Varētu jau es gari un plaši gānīties par Tušu, bet to ir izdarījuši jau citi. Jā, piekrītu, ka viņš ir viens pretīgs kretīns, kura īstā vieta būtu bijusi pirmajās rindās armijā kā lielgabalu gaļai. Izmanīgs pēc vella! To viņa viltīgumu var tikai mācīties. Lasot, kā viņš strādā un domā, ko nākotnē varētu lietas labā darīt, jau nodomāju, ka varbūt cilvēks no viņa varētu sanākt, bet viss aiz aprēķina! Nu, ko tā Lizete viņam nodarīja? Phē, šķērmi metas… Tušs ir romāna centrālais tēls un viss romāns ir kā viens liels monologs. Jāatzīst, ka es ar interesi lasīju Tuša prātojumus par vārdu lietderīgumu un nelietderīgumu un dažbrīd varēju piekrist, dažbrīd – nē. Tapat es ar interesi lasīju par pirmajiem kino centieniem īsi pirms kara un kara laikā. Patiesībā, 1913.-1916.g. patiešām ir interesants posms, par kuru daudz nekas netiek runāts. Nekad nebiju aizdomājusies, ka aiz piektā gada revolūcijas uzreiz tiek runāts par karu un latviešu strēlniekiem… Lai nu kā, šis romāns man ļoti patika!

DG_ISTABA_vaks2Iepazinusies ar vienas Kotas darbu, nodomāju, ka jāizlasa vēl kas. Interesēja vai raksta tik pat jauki – raksta! Laimas Kotas Istaba (2016) ir par perestroikas laiku un visa darbība notiek vienā komunālajā dzīvoklī. Šis ir tāds laimīgs dzīvoklis, jo kaimiņi iegadījušies labi un – laikā, kad drīkst izvērst arī kādu pašdarbību, – izpalīdzīgi. Katrs ņēmās kā nu prata un daudzas lietas patiesībā bija gana nelegālas. Cilvēku izdomai robežu nebija un arī krāpnieku netrūka… Ļoti ilgi mani nodarbināja Margrietas jautājums – tā tiešām var būt ar zīlītēm? Lai nu kā, man šķita, ka viņa savu talantu lieki šķērdē. Kaut kur lasīju, ka personāžu par daudz un visi pārāk darbojoties. Nepiekritīšu, visam var izsekot līdzi. Lai gan es arī skaitos šī laika bērns, neko daudz no tā es neatceros, pārāk sīka biju 😀 Neskatoties uz to, daudzas lietas likās ārkārtīgi pazīstamas. Nezinu, kā rakstnieki ir izvēlējušies tēmas – lozējuši vai paši izdomāja, – bet Kotai ir ticis laiks, par kuru īsti dokumentācijas nav. Visa vēsture ir mūsu līdzcilvēku atmiņās un tā mēdz būt mānīga. Katrs atceras pa savam un to tā arī pasniedz. Apkopojot šos stāstus, Kotai ir sanācis visnotaļ dzīvīgs un vairumam pazīstams stāsts. Lasīju un bija tik grūti iedomāties, ka viss tā ir bijis pirms nieka 25 gadiem!