Lūgšanas par nolaupītajām

Uz Dženiferas Klementas (Jennifer Clement, 1960) jenniferdarbu Lūgšanas par nolaupītajām (2014) es metu aci jau tad, kad tā vēl atradās tikai Zvaigznes mājaslapas drīzumā sadaļā. Ārkārtīgi saintriģēja anotācija un Brice jau lielākoties tulko tikai labus darbus 😀 Grāmata pārsteidza ar savu izmēru un mazajiem burtiņiem – tai piestāv būt tieši šādai un nekādai citai. Izlasījās vienā elpas vilcienā un tā  ierindojusies kā viena no manām šīgada top grāmatām!

Leididī, Paula, Marija un Estefani ir draudzenes, kuras ir uzaugušas Meksikā, kalnu ciemā starp kukurūzas un magoņu laukiem. Ciemā nav neviena vīrieša, jo tie ir vai nu miruši vai strādā ASV. Tas ir ciems, kurā dzimst tikai ”puikas”, jo meitenes agri vai vēlu tiek nolaupītas. Viņas tiek padarītas neglītas, pārģērbtas par puikām, bet ja dzird tuvojamies narkodīleru apvidus auto, tad viņām steigšus jāslēpjas bedrē. Taču viņas visas sapņo par skaistu nākotni, iemīlēšanos un izraušanos no ciema ķetnām…

Pirms es sāku lasīt, es ātrumā savācu savā prātā visas lietas, kuras zinu par Meksiku, bet nekas daudz tas nebija. Man Meksika saistās ar kaut ko traku, dažbrīd nepieņemamu un valsti, kurā esošos likumus neievēro. Autore šim darbam materiālu ir vākusi apmēram desmit gadus un es apbrīnoju viņas drosmi un spēju tik skarbas lietas salikt tik skaistā un aizkustinošā romānā. Viņas rakstības valoda ir ievelkoša un īsie teikumi pasaka tieši to, kas tajā brīdī ir jāpasaka.

Leididī ar māti dzīvo nolaistā būdiņā, kurā vienīgā redzamā vērtība ir televizors. Tēvs ir aizbraucis uz ASV un par viņām aizmirsis… Un tā viņas abas cīnās pa dzīvi – māte cer, ka tēvs atgriezīsies, bet Leididī cer kādreiz izrauties no ciema. Lasot par abu kopdzīvi, man neradās sajūta, ka viņa mīlētu savu meitu un vienīgās dzīves pamācības, kuras tika sniegtas bija par to, kā smalki atriebties vīriešiem. Varbūt es pamatīgi kļūdos, jo nolaupītāju nagos viņu neiegrūda un no grāmatas beigās esošajām nepatikšanām izpestīja… Bet vai tad dzīvojot tādos skarbos apstākļos, kur aiz katra stūra un no gaisa draud briesmas (kaut vai skorpioni) ir iespējams nekļūt sarkastiskam?

Klementas stāsts ir tik daudzslāņains un komplicēts, ka ne visu es varu pieņemt. Lasot man bija jādomā par milzīgo korupciju, narkobaroniem, cietumu un nejēdzīgajiem likumiem. Kā tādā nelādzīgā riņķa dancī tam visam pa vidu ir mazas meitenes un mātes, kuras cer nosargāt savas meitas no nolaupīšanām. Atgriežas jau vien retā…

Šis nav tikai stāsts par narkotiku kariem, nolaupīšanām un grūtām dzīvēm. Šis ir arī stāsts par dzīvotgribu, vēlmi būt skaistai un mīlētai un cerību uz labāku nākotni. Kāpēc viņas visas nepārvācās uz Akapulko, lai strādātu bagātnieku ģimenēs par kalponēm? Viņas visas cerēja, ka ciemā atgriezīsies vecā dzīve. Iespējams skan mulķīgi, taču tā ir cita mentalitāte, cits kontinents un cita domāšana.

Grāmata, kura mani ievilka savos tīklos un vēl ilgi liks domāt par to. Iesaku!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s