Asinīs rūdītais

300x0_asinisruditais_978-9934-0-6705-1Jūs ziniet, kas ir Indriķis Ekerts? Es līdz šim nezināju. Ivara Braža sarakstītā biogrāfija Asinīs rūdītais: patiess stāsts par Ziemassvētku kauju un Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieku kaprāli Indriķi Ekertu (2017) man bija jāizlasa ne tik daudz tādēļ, lai ko uzzinātu par personību, bet tāpēc, ka viņš ir zemgalietis, savējais.

Kad es tikko biju padzirdējusi par šo darbu, nācās nedaudz nopūlēt savu atmiņu, lai saprastu, kur dzirdēts autora vārds. Tad atminējos par Minoksa mantiniekiem un viss tapa skaidrs 🙂 Gandrīz paralēli tam mani piemeklēja pārsteigums – gaidītā biogrāfiskā romāna vietā ir biogrāfija! Labi, viss kārtībā. Ievilku elpu un sāku lasīt. Garlaicīgi nebija un izlasījās diezgan raiti.

Tā kā ar Braža rakstības stilu jau biju pazīstama, mani nepārsteidza vietumis sausā valoda. Vienīgais, ko es vēlējos sākot lasīt darbu, lai visa grāmata nav tāda kā pirmās lapas – sausas un neko neizsakošas. Lai vai kā, jāatzīst, ka bez šāda ievada būtu grūti sākt lasīt Ekerta biogrāfiju. Tas vēsturisko notikumu fons ir vajadzīgs. Vēl man prātā skanēja Skyforger Latviešu strēlnieki albums, bez kura es nevaru iztikt arī šobrīd rakstot šīs rindas 🙂

Ir pienācis 1916.gada decembris. Šis laiks ir pazīstams ar Ziemassvētku kaujām Tīreļa purvā, kuras malā ir arī Ložmetējkalns. Tajās piedalījās arī Indriķis ar savu 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu. Jelgavas operācija bija liela, bet pavirši plānota uzbrukuma operācija un to parādīja daudzi kaujā kritušie. Pēc kaujas vācu sanitāri pārbaudīja katru savu bijušo cīņubiedru un tā atrada arī Indriķi. Vai viņš bija miris? Nē! Ar viņu bija noticis visīstākais Ziemassvētku brīnums – par spīti tam, ka viņš bija deniņos cauršauts, viņš nenomira un nekļuva prātā viegls kā tika pareģots. Viņš izdzīvoja, piedalījās Latvijas Brīvības cīņās un ierīkoja savu saimniecību…

Lasot grāmatas otro daļu, man ārkārtīgi radās vajadzība pēc dzimtas koka, jo uz pašām beigām jutos mazliet saputrojusies visos radurakstos. It kā tāds sīkums vien ir, bet tas būtu man atvieglojis lasīšanu. Bet ne tas ir otrās daļas svarīgums. Indriķis pēc kara dibināja jaunsaimniecību Ošukalni. Bija diezgan interesanti lasīt, kā ar apņēmību, gribasspēku un radošumu var izcīnīt un radīt patiesas dzimtas mājas, kurās visiem pulcēties un tikties priecīgos un arī ne tik priecīgos brīžos. Tāpēc es īsti nespēju līdz galam saprast, ko Indriķis juta brīdī, kad atkal pilnā sparā darbojās kara mašinērija un viņa pagalmā uzturējās gan krievi, gan vācieši. Un pēc tam visa tā kolektivizācija un viņa īpašuma atņemšana…

Domāju, ka mani tiešām piesaistīja tas, ka Indriķis bija no mana gala. Visas (vai gandrīz visas) vietas zināju vai aptuveni jaušu, kur tās ir. Tāpat mani saistīja ārkārtīgi lielais ilustratīvais materiāls – kartes, kurās atainotas Pirmā pasaules kara gaitas un fotogrāfijas ar Indriķi un viņa karabiedriem un ģimeni. Kas mani izbrīnīja – visas fotogrāfijas nākušas no Braža personīgā arhīva. Man patiešām ir žēl, ka netiku uz prezentācijas pasākumu, jo tur noteikti stāstīja, kāpēc tieši Indriķis Ekerts un kā autora rīcībā ir tik ļoti daudz personīgu fotogrāfiju (nē, nopietni – kā viņi ir saistīti?).

Man patika un es iesaku 🙂

Advertisements

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s