Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem

4b949b89a0807a4b6ce06602983c4c91Skatos, ka pēdējā laikā diezgan bieži iznāk romāni, kuros par skeletu kalpo formula ”vēsture+nesalkans mīlasstāsts”. Un mani tas uzrunā. Nopietni. Šoreiz iekritu uz Ričarda Flanagana (Richard Miller Flanagan, 1961) Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem (2013). Es gan vairāk pavilkos uz faktu, ka ir Otrais pasaules karš, japāņi un viņu karagūstekņi. Un ziniet – šis nebija tāds romāns, kādu es iedomājos. Tajā bija kas neierasts un, jā, savdabīgi skaists.

Ir 1943.gada augusts. Birmā tiek būvēts dzelzceļš (to nodēvē par Nāves dzelzceļu), bet tas nav tik vienkārši kā izklausās. Austrāliešu karagūstekņiem, kuri ir japāņu pakļautībā to liek darīt tveicē, džungļos, pusbadā un, principā, kailām rokām. Viņi saķer visas iespējamās slimības, dabū čūlas, viņus sit un neļauj gulēt. Par gūstekņiem viņi kļuva neveiksmes dēļ. Un viņu vidū ir arī ārsts Dorrigo Evanss. Vienīgais, kas viņam ļauj visu pārdzīvot ir atmiņas par Eimiju – mīlestību, kas bija piedzīvota un vienlaicīgi varbūt tā bija tikai spilgtākā viņa dēka…

Jāsaka, ka šis bija ļoti savdabīgs romāns un man šķiet, ka lai kā es arī censtos, es no sevis nedabūšu ārā visu sakāmo. Man nebūs īsto vārdu. Es šo grāmatu iesāku, ielasījos un tad uz nedēļu apstājos. Vairs nespēju lasīt. Kaut ko sevī pārvarēju un turpināju. Skaista un negaidīta grāmata 🙂

Lai arī romāna galvenais varonis ir Dorrigo, viņš ne vienmēr figurē priekšplānā. Tas man ļoti patika. Man vispār patika, kā autors apgājās ar saviem varoņiem. Viņš aprakstīja arī Dorrigo līdzbiedru dzīves, vadošo japāņu dzīves, neviens likteņstāsts netika piemirsts. Valdzināja arī rakstības veids, jo nebija klasisko dialogu, bet nebija arī stāstošā veida. Flanagans bija arī pietiekoši tiešs, lai es vismaz iedomātos saprotam to ārprātu, kas darījās džungļos, justu neizturamo tveici un nāvīgo slimību dvaku. Dažbrīd es jutu riebumu to visu iedomājoties un centos saprast, kāpēc tā jādara un kā cilvēki nonāk līdz tādam domāšanas veidam kā japāņi. Katrā ziņā es pirms tam neko nezināju par Nāves dzelzceļu Birmā.

Ja mēs runājam par Eimiju, kas ir arī uz grāmatas vāka un Dorrigo, tad šis ir ļoti savāds pāris. Patiesībā jau viņi nav pāris. Dorrigo jau ir mūža sieviete, kuru viņš precēs un Eimija ir tēvoča sieva. Gadās jau visādi un Dorrigo nesaprot, kas viņu tajā it kā necilajā sievietē ir tā savaldzinājis, bet kaut kāda dzirkstele tajā visā bija un to sajutu arī es. Tās bija gan alkas vienam pēc otra (pārsteidzoši, tas nebija salkani), gan vēlme būt mēs, gan tā īpašā brīvības sajūta, kad esi saticis īsto. Lasīju un domāju, cik savādi cilvēks ir iekārtots – laiks rit un beigās arī atmiņām nevar uzticēties un tad pienāk tā viena bam! diena un tu atceries visu, visu. Varu vēl tikai piebilst, ka liktenis ar abiem nelāgi pajokoja…

Sākotnēji es domāju, ka romāna nosaukums ir kā atsauce uz dzelzceļu, bet nekā. Tā ir atsauce uz kaut ko citu, kas pavada visu šo darbu. Kas un kā būs janoskaidro pašiem 🙂

Advertisements

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s