Ilgais gājiens

srawiczIk pa laikam gadās brīži, kad nevar saprast ko lasīt un kā vispār visu paspēt, jo vienlaicīgi iznāk tik daudz labas literatūras. Ap ziemassvētkiem literatūras lavīna bija tik liela, ka Slavomira Raviča (Sławomir Rawicz, 1915 – 2004) atmiņu stāstu Ilgais gājiens (1956) es gandrīz nepamanīju. Neatceros kur, bet kaut kur es pamanīju reklāmrakstu un atslēgas vārdus Sibīrija un brīvība.

Ienākot vāciešiem un krieviem Polijā, 1939.gads nevienam poļu iemītniekam nebija viegls. Ravičs bija poļu kavalērijas virsnieks, kurš tika krievu gūstā. Tā kā viņš ļoti labi prata krievu valodu, tika apsūdzēts spiegošanā. Pēc ļoti ilgām šausmām NKVD pagrabos un farsa tiesas zālē, Ravičam piesprieda 25 gadus Sibīrijā, nometnē nr. 303.

Patiesais šī darba autors ir Ronald Downing (tā saucamais ghost writter). Saprotams, ka viņš sadarbojās ar Raviču, tomēr mani mulsina, ka viņš pats nav rakstījis savas atmiņas. Labi, lai kā tur būtu ar to autorību, Ravičs ir apbrīnojams. Vietās, kurās viņš stāsta par labo un slikto policistu, spīdzināšanām, kamerām utt., man prātā ausa Stūra māja un viss tajā ekskursijas stundās sajustais. Kaut kā nepatīkami lasītais sasaucās ar dzirdēto, jo tas uzreiz vizualizējās. Kāpēc es viņu apbrīnoju? Viss, kas NKVD briesmoņiem bija vajadzīgs, bija paraksts. Paraksti un tevi liks mierā, tevi nespīdzinās, tevi nemocīs, tev beidzot ļaus gulēt un pat ēst iedos. Bet Ravičs nē un nē. Kā var kaut kur atstāt autogrāfu, ja nav zināms dokumenta saturs? Viņš tika vadāts no vienas čekas mājas uz otru, bet tā viņa izturība, tas sīkstums šodienā laikam ar uguni būtu jāmeklē.

Bet tas jau tik tāds pirmais posms. Nākamais posms bija ieslodzīto transportēšana uz Sibīriju. Par šo tēmu jau bija lasīts, kaut kas dzirdēts, bet tik sīki un detalizēti laikam nekad. Visas tās šausmas un nežēlības… Ierašanās nometnē nr. 303 un apjaust, ka tādu kā viņš ir vēl daudzi, daudzi simti. Un tas mūžīgais aukstums. Nav nekāds noslēpums, ka viņus tur baroja ar normētu pārtiku un bija jāievēro disciplīna. Vienmēr domāju, vai tādā vietā kā darbu labošanas nometne bija stukači? Nu, tādi cilvēki, kas cerēja, ka ar savu rīcību izpelnīsies labāku attieksmi vai par 100g lielāku maizes šķēli? Ravičam veicās. Viņš ap sevi sapulcēja spēcīgus vīrus, kurus vienoja doma par mājām, par gaišāku nākotni.

Kā, kāpēc un kas viņā iedēstīja domu par bēgšanu, nerunāšu. Bet tas, kā viņiem tas izdevās un kā viņi turējās kopā ar dzinuli iet tikai uz priekšu, uz priekšu un neapstāties… Atzīstu, ka man nebūtu drosme Sibīrijas plašumos šķērsot ne Ļenas upi, ne Baikāla ezeru zinot, ka siltuma/uguns nebūs, pārtika skopa un visapkārt viens liels nekas… Arī pārējais ceļš ir mocību pilns, ar zaudējumiem un trulām sirdssāpēm. Vārdu sakot, tiešām smaga grāmata, smags dzīvesstāsts.

Par spīti grāmatas satura smagumam, darbs lasās ļoti viegli. Vietumis varbūt šķita pasausi, bet tas pārāk netraucēja. Darbs ir arī ekranizēts (The Way Back (2010)), bet cik iemetu aci, izlaists ir daudz – kāda trešdaļa stāsta. Tie kuri nolems, ka darbs ir par smagu, lai lasītu, neuzzinās NKVD paņēmienus tumšajos čekas pagrabos, bet bez tā stāsts, ļoti daudz ko zaudē. Lasiet un tikai tad skatieties!

Advertisements

Tās dullās Paulīnes dēļ un citi stāsti

belp25Kas zina, varbūt es beigās nebūšu bezcerīgs gadījums un patiešam iepazīšu kādu drusku vairāk no latviešu literatūras apciršņa. Šoreiz iepazinu Vizmu Belševicu (1931 – 2005). Kad es ieraudzīju Tās dullās Paulīnes dēļ un citi stāsti (2017), es sapratu, ka reāli zinu tikai Billi un to pašu lāga neatceros. Tā es ķēros klāt stāstiem, lai man būtu svaigāks ieskats viņas daiļradē. Gan jau kādu dienu pieķeršos un atkārtošu arī Billi, bet ne par to ir šis stāsts.

 Maza, skaistos vākos ietērpta grāmatiņa, kas ir izlasāma vienā vakarā. Es gan šo prieku pavilku garāku. Gan tāpēc, ka man patika Belševicas valoda, gan tāpēc, lai nejuktu kopā stāstu sižeti, jo izteikties gribas par gandrīz visiem. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka savas domas par Balto sievu neesmu mainījusi.

Ja jāiesāk ar stāstiem, tad man prieks, ka es iesāku ar Burbeķīša. Skaists stāsts par alkoholismu, kurā es izbaudīju katru vārdu. Darbs ir īsta oda alkoholam (no Burbeķīšas puses raugoties). Tas ir sarakstīts kā iekšējais monologs, kurā izklāstīti visi klasiskie attaisnojumi, kāpēc ir jāiedzer arī šī glāzīte un nākamā. Viņa ir tirgus sieva, kas izsalstot ”līdz kaula smadzenēm un vēl maķenīt dziļāk” /5.lpp./ un kā lai vēl citādāk sasildās??? Man ļoti, ļoti patika arī beigas. Sasmējos 😀

Tā kā par Trīs mārciņas cīsķenu es neko sakarīgu nespēju pateikt, tad nedaudz izpaudīšos ar Nelaime mājās. Vai šis stāsts ir ekranizēts? Ļoti, ļoti patika. Tik… pat nezinu. Stāsta beigās Martai tika uzdoti īstie jautājumi, jo viņa uz tiem nespēja atbildēt. Tā kā viņa nespēja atbildēt, tad bija jāsecina, ka viņa velti tā bija izrīkojusies un sacūkoja sev visu dzīvi. Jāatzīst gan, ka Marta bija auksta aprēķinātāja, alkatīga sieviete, kurai bija tikai nepieciešamība raust saujām naudu un glabāt nebaltai dienai, kura nepienāks. Ļoti simpatīzēja, pat mazliet bija žēl viņas Jēkaba. Viņš izklausījās pēc tik ideāla vīra, kāda pasaulē noteikti nemaz tik daudz nav. Uzskatu, ka viņš rīkojās pareizi.

Par pēdējiem diviem stāstiem neko daudz neteikšu – Pēcpusdiena ar bērniem man šķita nedaudz savāds stāsts. Bija interesanti lasīt, bet īsti neizpratu daktertantes bailes no bērniem, ja viņa bija bērnu ārsts. Savukārt, par Tās dullās Paulīnes dēļ nav nekas daudz jāsaka, jo tā vienkārši ir klasika. Es lasīju, smaidīju un jutu sevī vēlmi atkal noskatīties šo traģikomisko gabalu.

Ja atskaita tos divus stāstus par kuriem es neko sakarīgu nespēju pateikt vai arī neko neteicu, tad kopumā man ļoti patika šis stāstu krājums. Tāds viegls, raiti lasošs un lika gan nedaudz padomāt par autores vērīgumu, gan arī pasmaidīt. Šis varētu būt mans krājumiņš, ko reizi pa reizei pārlasīt 🙂

Samsona ceļojums

annette-mierswaReizēm es izbaudu to īpašo privilēģiju aptaustīt grāmatas, kurām vēl neviens nav pieskāries. Kad es pētīju Anetes Mīrsvas (Annette Mierswa, 1969) darbu Samsona ceļojums (2011), zināju, ka man tas ir jāizlasa. Tā kā bērnu, tā kā nē, fantāzija ne fantāzija. Lai noskaidrotu, kas un kā, bija jāķeras klāt lasīšanai.

Gandrīz precīza anotācija – Matss un Samsons ir nešķirami draugi. Kad suns saslimst , zēns kopā ar viņu aizbēg no mājām. Ceļamērķis – vectēvs, kurš noteikti zinās, kas drauga labā ir darāms. Vai izdosies?

Es šo darbu izlasīju jau decembrī, bet uzrakstīt varu tikai tagad. Nav jau tā, ka tajā būtu bijušas kādas īpašas atziņas, kas man nebūtu ļāvušas gulēt vairākas naktis pēc kārtas. Pie tam šī ir bērnu grāmata (diezgan netipiska, jāpiebilst). Un tomēr, tomēr… kaut kas tajā bija. Kaut kas tāds, kas neļauj par šo grāmatu domāt kā tikai par bērnu darbu.

Lai arī tas šķiet tik pierasti, nedomāju, ka bērna un suņa draudzība būtu jāuztver kā pašsaprotama. Tā tomēr ir īpaša saikne un dzīvnieks var izrādīties vienīgais draugs. Man bērnībā arī bija suns. Lai arī mēs nedzīvojām vienā mājā, es viņu mīlēju. Ciemojos gandrīz katru dienu, vedu pastaigās. Gluži kā Samsons, arī mans mīlulis piedzīvoja vecumu un tā radītās mokas. Viņam pienāca laiks doties pēdējā ceļojumā. Man atšķirībā no Matsa neviens neko neteica. Pateica, ka varu viņu apciemot pie trim bērziem. Diemžēl nekādi nespēju atcerēties savu reakciju, bet raudāt raudāju es noteikti.

Viss, ko Matss darīja un runāja, bija kā atbildes reakcija viņa saspīlētajām attiecībām ar māti. Lai arī tas uzpeld dažbrīd, starp rindiņām tas ir lasāms nepārtraukti. Šī laikam bija tā lieta, kad es nespēju par šo darbu domāt kā tikai par bērnu grāmatu. Tāpat arī mātes un vīratēva attiecības nav spožas. Man tās negribas šeit iztirzāt, bet reizēm der ieklausīties tuvinieku un bērnu balsīs, sakārtot pašiem sevi utt.

Šī ir mazliet skumja gāmata, bet no tā nav jābaidās. Reizēm attīrīties var tikai skumjās.

Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem

4b949b89a0807a4b6ce06602983c4c91Skatos, ka pēdējā laikā diezgan bieži iznāk romāni, kuros par skeletu kalpo formula ”vēsture+nesalkans mīlasstāsts”. Un mani tas uzrunā. Nopietni. Šoreiz iekritu uz Ričarda Flanagana (Richard Miller Flanagan, 1961) Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem (2013). Es gan vairāk pavilkos uz faktu, ka ir Otrais pasaules karš, japāņi un viņu karagūstekņi. Un ziniet – šis nebija tāds romāns, kādu es iedomājos. Tajā bija kas neierasts un, jā, savdabīgi skaists.

Ir 1943.gada augusts. Birmā tiek būvēts dzelzceļš (to nodēvē par Nāves dzelzceļu), bet tas nav tik vienkārši kā izklausās. Austrāliešu karagūstekņiem, kuri ir japāņu pakļautībā to liek darīt tveicē, džungļos, pusbadā un, principā, kailām rokām. Viņi saķer visas iespējamās slimības, dabū čūlas, viņus sit un neļauj gulēt. Par gūstekņiem viņi kļuva neveiksmes dēļ. Un viņu vidū ir arī ārsts Dorrigo Evanss. Vienīgais, kas viņam ļauj visu pārdzīvot ir atmiņas par Eimiju – mīlestību, kas bija piedzīvota un vienlaicīgi varbūt tā bija tikai spilgtākā viņa dēka…

Jāsaka, ka šis bija ļoti savdabīgs romāns un man šķiet, ka lai kā es arī censtos, es no sevis nedabūšu ārā visu sakāmo. Man nebūs īsto vārdu. Es šo grāmatu iesāku, ielasījos un tad uz nedēļu apstājos. Vairs nespēju lasīt. Kaut ko sevī pārvarēju un turpināju. Skaista un negaidīta grāmata 🙂

Lai arī romāna galvenais varonis ir Dorrigo, viņš ne vienmēr figurē priekšplānā. Tas man ļoti patika. Man vispār patika, kā autors apgājās ar saviem varoņiem. Viņš aprakstīja arī Dorrigo līdzbiedru dzīves, vadošo japāņu dzīves, neviens likteņstāsts netika piemirsts. Valdzināja arī rakstības veids, jo nebija klasisko dialogu, bet nebija arī stāstošā veida. Flanagans bija arī pietiekoši tiešs, lai es vismaz iedomātos saprotam to ārprātu, kas darījās džungļos, justu neizturamo tveici un nāvīgo slimību dvaku. Dažbrīd es jutu riebumu to visu iedomājoties un centos saprast, kāpēc tā jādara un kā cilvēki nonāk līdz tādam domāšanas veidam kā japāņi. Katrā ziņā es pirms tam neko nezināju par Nāves dzelzceļu Birmā.

Ja mēs runājam par Eimiju, kas ir arī uz grāmatas vāka un Dorrigo, tad šis ir ļoti savāds pāris. Patiesībā jau viņi nav pāris. Dorrigo jau ir mūža sieviete, kuru viņš precēs un Eimija ir tēvoča sieva. Gadās jau visādi un Dorrigo nesaprot, kas viņu tajā it kā necilajā sievietē ir tā savaldzinājis, bet kaut kāda dzirkstele tajā visā bija un to sajutu arī es. Tās bija gan alkas vienam pēc otra (pārsteidzoši, tas nebija salkani), gan vēlme būt mēs, gan tā īpašā brīvības sajūta, kad esi saticis īsto. Lasīju un domāju, cik savādi cilvēks ir iekārtots – laiks rit un beigās arī atmiņām nevar uzticēties un tad pienāk tā viena bam! diena un tu atceries visu, visu. Varu vēl tikai piebilst, ka liktenis ar abiem nelāgi pajokoja…

Sākotnēji es domāju, ka romāna nosaukums ir kā atsauce uz dzelzceļu, bet nekā. Tā ir atsauce uz kaut ko citu, kas pavada visu šo darbu. Kas un kā būs janoskaidro pašiem 🙂

Grāmatstatistika II

Gads apkārt, klusi zemapziņā nospraustais mērķis nav sasniegts, bet tas nav pats svarīgākais. Galvenais ir nezaudēt lasītvēlmi 🙂 Pagājušajā gadā padalījos ar savu statistiku un nolēmu īsā variantā to darīt arī šogad.

Tātad, šī gada manas labākās, spēcīgākās, atmiņā paliekošās un visādi citādi sirdi priecējošās grāmatas izlasīšanas secībā:

  1. P. Ness. Septiņas minūtes pēc pusnakts
  2. A. Sapkovskis. Pēdējā vēlēšanāsctwck0dwgaajiie
  3. Dž. Viljamss. Stouners
  4. Selīns. Ceļojums līdz nakts galam
  5. A. Franka. Annas Frankas dienasgrāmata
  6. L. Binē. HHhH
  7. U. Eko. Rozes vārds (labots variants)
  8. S. Plāta. Stikla kupols
  9. A. Gamboto-Bērka. Pilns aptumsums
  10. T.A.Faulere. Z: romāns par Zeldu Ficdžeraldu
  11. A. Bariko. Misters Gvins
  12. S. Žadans. Džezs pār Donbasu
  13. E. Dors. Mums neredzamā gaisma

Protams, es šajā sarakstā varētu iemest vēl pāris nosaukumu, bet tad tas vairs nebūtu top13 😀 Nu labi, tas vispār nav tops 😀

Gada atklājums (autors) – tādu man šogad ir vairāki: Bariko, Sapkovskis, Tapins, Plāta, Žadans, Dors, Vīgante, Aberkrombijs. Tas, ka daži nav iekļuvuši top13 neko nenozīmē. Visi uzskaitītie autori man ir iepatikušies un labprāt palasīt vēl kaut ko no viņu daiļrades.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var:

  1. A. Amirrezvani. Saulei līdzīgā – austrumi mani vairs neuzrunā, tāpēc nespēju grāmatu pabeigt.
  2. L. Gunels. Dievs vienmēr ceļo anonīmi – bija vietas, kuras patika un atziņas, ko atcerēties, bet pārāk psiholoģiski un filozofiski priekš manis.
  3. A. Heniņš. Smilšu pulkstenī birst cits laiks – nepatika valoda, nepatika politiskā nots un tālāk par pirmajām 30lpp es netiku.

Beidzot laikam jāatklāj tā kārts par to skaitu. Man no gada uz gada ir skaitlis 70. Zinu, ka dažiem tas ir pilnīgi nekas, bet man tas ir milzīgs skaitlis. Uz to apzinātu netiecos, jo ne jau kvantitātē ir spēks. Spēks ir lasāmā kvalitātē! Šogad pievinnēju 65 grāmatas un tas ir par 7 vairāk nekā pagājušajā gadā.

Skaistu lasīšanas gadu!

Kanēļa zvaigznītes

Man beidzot ir cepeškrāsns un beidzot es varēšu aktīvāk izmantot savu brīnišķīgo Cepam grāmatu 🙂 Lai arī man šoreiz viss 100% nesanāca, noveļu to uz savu nogurumu un nošmauktajiem riekstiem. Šie Ziemassvētku cepumi esot tradicionāli švābu apdzīvotajā Vācijas daļā. Lai arī es škrobējos par mazo neveiksmīti, visi, kuri tika pie ēšanas, slavēja tos.

Nepieciešams:img_8952

  • 2 olu baltumi
  • 175g pūdercukura+pārkaisīšanai
  • 250g maltu apgrauzdētu lazdu riekstu
  • 1 ēd.k. malta kanēļa

Pagatavošana:

  • Saputo olas baltumu stingrās putās, prātīgi iemaisa cukuru un turpina putot līdz masa ir bieza un spīdīga. Ceturto daļu atliek, bet pārējā iecilā riekstus un kanēli. Uz vienu stundu ieliek ledusskapī.
  • Cepeškrāsni sakarsē līdz 140grādiem. Tagad sākas daļa, kas man īsti nesanāca, bet teorētiski bija jābūt tā – mīklu izrullē 1cm biezu, izspiež zvaigznītes un liek uz pannas, kas nokaisīta ar pūdercukuru (neaizmirsam par cepampapīru!). Pārāk cieši likt nevajadzētu, jo cepumi pūtīsies. Pēc tam tiem uzziež atlikto olbaltuma maisījumu un šauj krāsnī iekšā.
  • Cep ~ 25minūtes, lai glazūra neapbrūnē, bet cepumi nedaudz nedacepušies. Krāsni izslēdz, nedaudz paver durtiņas, bet cepumus atstāj krāsnī vēl 10minūtes. Pēc tam var ņemt ārā pavisam un atdzesēt kārtīgi.

Lai jums ir veiksmīgāk! 🙂