Omce sūta sveicienus un atvainojas

fredrik-backman-escritor-644x362Aii, jūs pat nevarat iedomāties, cik priecīga es biju, kad uzzināju, ka Frēdriks Bakmans nav metis plinti krūmos un ir uztapinājis vēl vienu romānu – Omce sūta sveicienus un atvainojas (2013). Viņa iepriekšsarakstītais Vīrs, vārds vārdā Ūve man ļoti patika, tāpēc cerēju, ka tā būs arī ar šo. Ziniet, tie darbi vispār nav salīdzināmi.

Omce ir gandrīz astoņgadīgās Elzas vecmāmmiņa, kurai patīk stāstīt pasakas. Uzreiz jāpiebilst, ka Omce nav parasta omīte, bet diezgan traka, jo viņa dara daudz ko tādu, ko parastas omītes nedara. Tātad, ar pasakām viņa neaprobežojas. Savukārt Elza ir citāda septiņgadniece. Viņa savam vecumam ir neparasti gudra un apķērīga. Un viņa ārkārtīgi mīl savu Omci. Līdz….

Sākt lasīt Ūvi bija neprātīgi viegli. Sākt lasīt Omci bija nedaudz grūti. Ja Ūve bija tikai par Ūvi, tad Omce ir par daudziem. Visu iesaistīto dzīvēs bija noticis smags lūzuma punkts, kuram nav/nebija viegli tikt pāri. Un Elza viņus visus iepazīst caur Omces pasakām. Jo izrādās, ka visiem pasaku tēliem ir reāli prototipi. Tu nekad nevari zināt, kāpēc tavs kaimiņš vienmēr runā ar balto vadu vai kāds nepārtraukti ir pūcīgs. Šī bija savāda, bet vienlaicīgi pazīstama daudzdzīvokļu māja. Tā nedaudz atgādina manu māju – cits citu pazīst, parunājas kāpņu telpā… un ja vajag, ir diezgan vienoti.

Elza atceras, ka Omce teica: ”Labākie stāsti nekad nav pilnīgi reāli un nekad arī nav pilnīgi izdomāti.” Tapēc viņa dažas lietas sauca par ”sagrozīto realitāti”. /160.lpp./

Kā iepriekš minēju, Elza bija varenapķērīga un viņa ātri saprata, ka Omces pasakas nav tikai izdomājums. Šis man nedaudz asociējās ar kādu citu darbu (labā nozīmē, protams) – Pasaku stāstnieku. Šajā ziņā es piekrītu Omcei – bērni nav jāsargā no pasaules, kurā tie aug. Vienkārši pirmā versija par pasauli ir jāpasniedz mazliet maigāka. Ne gluži kā caur rozā brillēm, bet… pasaka derēs. Protams, brīdī, kad tiek atskārsta īstā realitāte, var būt nedaudz sāpīgi un tā… bet tas vienalga ir vieglāk nekā dabūt triecienu (jā, jā, tas zīmējas arī uz vecākiem, kuri, piemēram, vairās pirkt grāmatas ar smagu saturu vai skumjām beigām).

Omes. Mīliet savas omes! Man ļoti patika, kā Bakmans bija izveidojis attiecības starp Omci un Elzu. Jā, visu attiecību pamatā bija vainas izjūta, bet tas tā. Pašas attiecības bija tik mīļas un sirsnīgas par spīti piecminūšu kašķiem un tamlīdzīgām lietām. Tas man lika atcerēties savu omi un smaidīt 🙂 Bakmans vispār šajā darbā ir ”pacēlis” smagu tēmu – izvēli starp ģimeni un darbu, vainas sajūtas kompensēšana, nespēju izrunāties un daudz, daudz citas tēmas. Kā jau teicu, šo nevar salīdzināt ar Ūvi, jo šis darbs ir dziļāks. Tas lasās viegli (kad ielasās un sāk saprast Miamasu), tajā ir daudz humorīgu momentiņu, bet tik pat daudz skumju brīžu. Man ļoti patika un es gaidīšu darbu par Britu Mariju. Es zinu, ka ir!!! 😀

Cilvēkiem ir jāizstāsta savs stāsts, Elza. Citādi viņi nosmok. /292.lpp./

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s