Ūdens atmiņa

itaranta_emmi_at_koolibri_2014

Emmi Iteranta (Emmi Elina Itäranta, 1976) ir somu rakstniece, kura dzīvo Anglijā. Mani vienmēr ir interesējusi skandināvu literatūra, tāpēc ļoti dabiski viņas debijas romāns Ūdens atmiņa (2012) mani ieinteresēja. Jāatzīst, ka mani pazliet pārsteidza tās žanrs – zinātniskā fantastika, jo JR apgādam tas nav gluži raksturīgi 🙂 Šī nebūs gluži parasta atsauksme. Atļaušos to savienot ar vakar notikušo grāmatas atvēršanas svētkiem Berga Bazārā.

Noria Kaitio ir jauna meitene, kura nolemj sekot sava tēva pēdās un pārņemt tējas meistara amatu. Vienīgi laiks, kurā viņa dzīvo, nav no labākajiem – mainījies klimats, ģeogrāfiskās aprises… Pasaulē ir palicis pavisam maz dzeramā ūdens un tas ir militāristu rokās. Ceļš līdz zīmogam ”ūdensnoziedznieks” nav tāls. Tējas meistaram ir piešķirtas dažas privilēģijas un viņa tēja garšo neparasti labi… Kādu noslēpumu tēvs uztic meitai un vai viņa spēs to nosargāt?

Manuprāt, autorei ir neticami paveicies. Ne visiem izdodas ar savu pirmo darbu iekarot tik lielu atzinību, ka tas tiek pie dažādām balvām fantāzijas un zinātniskās fantastikas lauciņā. Vēl viņu apbrīnoju par to, ka viņa šo darbu rakstīja ne tikai somu, bet vienlaicīgi arī angļu valodā. Kad vakar to dzirdēju, nudien biju pārsteigta.

Manas attiecības ar zinātnisko fantastiku ir diezgan bēdīgas, bet šī ir tāda… saprotama fantastika. Darbā tiek ļoti daudz runāts par klimatu, vides izmaiņām un tā ir aktuāla tēma. Autore stāstīja, ka Somijā tīru ūdeni uzskata par pašsaprotamu, lai gan klimata pārmaiņās sākot ietekmēt tā pieejamību. Viņa uzskata, ka darba izlasīšana ir veids, kā par šo problēmu varētu runāt. Jāatzīst, ka man bija interesanti lasīt un sekot Norias centieniem aptvert agrāko pasauli un salīdzināt to ar tagadējo. Lai arī darbā nav norādīts, cik tālā nākotnē viss norisinās, ir skaidrs, ka tā nav pārāk tāla nākotne.

Pārlasot anotāciju uz aizmugurējā vāka, es nedaudz samulsu no salikuma ”ziemeļi+tējas ceremonija”. Lasot darbu, īsti netiku līdz atbildei, bet Iteranta visu izskaidroja. Nezinu, vai man vajadzētu to visu stāstīt, bet… Vietvārdi un vārdi ir pietiekoši japāniski, lai pieņemtu, ka visa kā rezultātā dzīve ir pārcēlusies uz ziemeļiem. Bez tradīcijām mēs nekas dižs nebūtu, tāpēc tās ņem līdzi. Lasot par tējas dzeršanas ceremoniju, gribētos reiz pašai ko tādu piedzīvot.

Zinātniskā fantastika ir zinātniskā fantastika. Ne viss darbā ir ”grābts no gaisa”, ir totalitāra sabiedrība, nedaudz savādas varoņu attiecības, kā man likās – nedaudz sausa valoda, bet ātri lasījās un pats galvenais – ar realitātes piesitienu. Ak, jā – patika arī tie filosofiski noformulētie vēstījumi, kas ir citātu vērti, jo tur ir par ko padomāt. Ir vērts ieskatīties!

Advertisements