Skarbās takas vilinājums

bryson2-outdoors-300x250Reiz kādā 2014.gada pavasara dienā es plauktā ieraudzīju grāmatu, kurai nespēju paiet garām. Tas bija Bila Braisona (Bill Bryson, 1951) darbs Mājas. Īsa privātās dzīves vēsture. Atminos, ka jau toreiz nodomāju, ka obligāti ir jāizlasa vēl kas no šī rakstnieka. Tā nu sanācis, ka spēju to īstenot tikai tagad. Gulēju savā slimības gultā un man no bibliotēkas tika atnests Skarbās takas vilinājums (1998). Bauda (ne jau vārguļošana, bet grāmata :D)!

Braisons ir liels ceļotājs un talantīgs rakstnieks. Tāpēc brīdī, kad dzimst doma par Apalaču takas iekarošanu, rodas arī šī grāmata. Bet ne jau viens viņš tur soļoja. Viņam pievienojās ”draugs” Stīvens Kacs. Un šis tandēms ir smieklīgs. Iespējams, ka realitātē uz to mirkli tā nemaz nešķita, bet bija jautri lasīt, kā Kacs pār klinti aizlidinājis daudz lietu tikai tāpēc, ka soma nejēdzīgi smaga, vajadzēja izlādēties utt. Jā, viņi abi ir asprātīgi un darbs ir ne tikai izzinošs, bet arī diezgan humorpilns.

Ja kādam sagribas iekarot Apalaču taku, tad Skarbās takas vilinājums noteikti būtu lasāmo darbu sarakstā. Tajā ir tik daudz informācijas!!! Par Amerikas dabu, par dabas aizsardzības rašanos, mežiem, floras un faunas daudzveidību, dabas/nacionālo parku veidošanos un attīstību, caur kuriem vijas taka, klimata maiņām un kā tas ietekmē apkārtni. Lai arī šis ir 90-to gadu beigu darbs, nedomāju, ka informācija ir novecojusi. Tā drīzāk būtu papildināma. Tikpat visaptveroša ir informācija par pašu taku – veidošanos, posmu sarežģītību.

Nesen es soļoju pa Rīgas ielām ar ļoti smagu mugursomu un iedomājos, kā būtu ar tādu un vēl smagāku kāpt kalnā. Iztēlojos visus tos aprakstītos paugurus, kurus būtu jāpieveic vai ūdeņus, kas jāpārbrien… domāju, ka es būtu Kacs 😀 Lai arī viņi veica tikai mazu daļiņu no visas vairāk kā 2200 jūdžu garās takas (870jūdzes jeb 39,5% [jūdze=1,6km]), domāju, ka viņi taku sevī uzsūca pietiekami. Katrā ziņā tas bija garš piedzīvojums. Un pietiekoši krāšņs emocijās, lai arī man sagribētos doties pārgājienā. Krietni piezemētākā un vieglākā, tomēr pārgājienā (līdzīgi kā pēc Streidas Mežones izlasīšanas).

Baigi nepētīju, bet šķiet, ka pēc grāmatas ir uzņemta arī filma. Ja iegadīsies brīvs brīdis, varbūt pat jānoskatās. Iedvesmai kādam pavasara pārgājienam 🙂

Advertisements