Omce sūta sveicienus un atvainojas

fredrik-backman-escritor-644x362Aii, jūs pat nevarat iedomāties, cik priecīga es biju, kad uzzināju, ka Frēdriks Bakmans nav metis plinti krūmos un ir uztapinājis vēl vienu romānu – Omce sūta sveicienus un atvainojas (2013). Viņa iepriekšsarakstītais Vīrs, vārds vārdā Ūve man ļoti patika, tāpēc cerēju, ka tā būs arī ar šo. Ziniet, tie darbi vispār nav salīdzināmi.

Omce ir gandrīz astoņgadīgās Elzas vecmāmmiņa, kurai patīk stāstīt pasakas. Uzreiz jāpiebilst, ka Omce nav parasta omīte, bet diezgan traka, jo viņa dara daudz ko tādu, ko parastas omītes nedara. Tātad, ar pasakām viņa neaprobežojas. Savukārt Elza ir citāda septiņgadniece. Viņa savam vecumam ir neparasti gudra un apķērīga. Un viņa ārkārtīgi mīl savu Omci. Līdz….

Sākt lasīt Ūvi bija neprātīgi viegli. Sākt lasīt Omci bija nedaudz grūti. Ja Ūve bija tikai par Ūvi, tad Omce ir par daudziem. Visu iesaistīto dzīvēs bija noticis smags lūzuma punkts, kuram nav/nebija viegli tikt pāri. Un Elza viņus visus iepazīst caur Omces pasakām. Jo izrādās, ka visiem pasaku tēliem ir reāli prototipi. Tu nekad nevari zināt, kāpēc tavs kaimiņš vienmēr runā ar balto vadu vai kāds nepārtraukti ir pūcīgs. Šī bija savāda, bet vienlaicīgi pazīstama daudzdzīvokļu māja. Tā nedaudz atgādina manu māju – cits citu pazīst, parunājas kāpņu telpā… un ja vajag, ir diezgan vienoti.

Elza atceras, ka Omce teica: ”Labākie stāsti nekad nav pilnīgi reāli un nekad arī nav pilnīgi izdomāti.” Tapēc viņa dažas lietas sauca par ”sagrozīto realitāti”. /160.lpp./

Kā iepriekš minēju, Elza bija varenapķērīga un viņa ātri saprata, ka Omces pasakas nav tikai izdomājums. Šis man nedaudz asociējās ar kādu citu darbu (labā nozīmē, protams) – Pasaku stāstnieku. Šajā ziņā es piekrītu Omcei – bērni nav jāsargā no pasaules, kurā tie aug. Vienkārši pirmā versija par pasauli ir jāpasniedz mazliet maigāka. Ne gluži kā caur rozā brillēm, bet… pasaka derēs. Protams, brīdī, kad tiek atskārsta īstā realitāte, var būt nedaudz sāpīgi un tā… bet tas vienalga ir vieglāk nekā dabūt triecienu (jā, jā, tas zīmējas arī uz vecākiem, kuri, piemēram, vairās pirkt grāmatas ar smagu saturu vai skumjām beigām).

Omes. Mīliet savas omes! Man ļoti patika, kā Bakmans bija izveidojis attiecības starp Omci un Elzu. Jā, visu attiecību pamatā bija vainas izjūta, bet tas tā. Pašas attiecības bija tik mīļas un sirsnīgas par spīti piecminūšu kašķiem un tamlīdzīgām lietām. Tas man lika atcerēties savu omi un smaidīt 🙂 Bakmans vispār šajā darbā ir ”pacēlis” smagu tēmu – izvēli starp ģimeni un darbu, vainas sajūtas kompensēšana, nespēju izrunāties un daudz, daudz citas tēmas. Kā jau teicu, šo nevar salīdzināt ar Ūvi, jo šis darbs ir dziļāks. Tas lasās viegli (kad ielasās un sāk saprast Miamasu), tajā ir daudz humorīgu momentiņu, bet tik pat daudz skumju brīžu. Man ļoti patika un es gaidīšu darbu par Britu Mariju. Es zinu, ka ir!!! 😀

Cilvēkiem ir jāizstāsta savs stāsts, Elza. Citādi viņi nosmok. /292.lpp./

Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts

Esmu piefiksējusi, ka pēdējā gada laikā2015-11-20_janis_udris ik pa laikam pavelkos uz latviešu vēsturiskajiem romāniem – vai nu par konkrētiem personāžiem vai notikumiem. Jāņa Ūdra romānu Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts (2016) izvēlējos Jelgavas dēļ. Man tika apsolīta Jelgavas bombardēšanas ainas, kas literatūrā neesot nemaz tik plaši izplatīta tēma. Skumji, bet it kā loģiski (jo par politiku un karu mūszemē daudz nelasu) – pats leitnants man neko neizteica. Līdz šim.

Sākot lasīt darbu, nespēju beigt šausmināties par to, cik autors sausi raksta, cik var visās sarunās pieminēt Latviju, bet… lapaspuse aiz lapaspuses un es pat nemanīju kā šis darbs bija mani ievilcis sevī. Sausa valoda? Muļķības! Gaušanās par valsti? Arī muļķības! Bet padomājiet paši – šis taču ir vēsturisks, biogrāfisks romāns, kurā (kā izskatās) ir izmantoti runas citāti, arhīvu materiālu fragmenti. Tam ir jābūt uzrakstītam tieši tā. Pietiekoši profesionāli un meistarīgi, jo tagad man gribas izlasīt arī viņa darbu par Kārli Ulmani 🙂

Laiks pirms un Otrais pasaules karš Latvijā ir gana sarežģītas tēmas, lai studētu, bet par to rakstīt romānu… Šķiet, šis ir pirmais darbs, kuru lasu saistībā ar varas maiņām Latvijā un valsts pārliecinātiem aizstāvjiem. Daži vēsturiskie fakti manā atmiņā tika atgādināti, bet lielākoties es daudz ko uzzināju. Tiešām niansēts darbs par kureliešiem, Rubeni un viņu cīņu pret utainajiem un zili pelēkajiem. Jāatzīst, ka man būtu gribējies lasīt krietni plašākus tekstus par kaujām Jelgavā un Kurzemes katlu. Lai arī ar latviešu literatūru man iet kā pa celmiem, tomēr man ir prieks, ka parādās šāda veida literatūra, kādu piedāvā Jānis Ūdris. Sākumā mazliet ‘’raustījos’’ lasīt viņa romānu, jo nedaudz baidījos no latviešu gaušanās par to, cik mums viss bijis slikti utt. Veltīgi. Romāns ir par konkrētu vēsturisko personību – Robertu Rubeni un viņa kara dienestu un centieniem Latvijas labā.

Ja sāku par galveno varoni, tad jāturpina. Tāds, kāds bija viņš, ir retums. Jāpiedomā, vai šobrīd maz tāds cilvēks atrastos. Jā, dažbrīd ļoti izpaudās viņa jaunības maksimālisms, tomēr tā dedzība bija, kas apbrīnojams. Viņš bija vīrs savā vietā un viņš prata ar savām idejām un darbiem ‘’iedegt’’ arī citus. Varbūt dažbrīd tā visa bija par daudz, bet ja tā nebūtu bijis, iespējams mēs nedzīvotu savā valstī… Jāatzīst, ka mani kaitināja absolūti visas sievietes, kuras ir pieminētas šajā darbā. Un tas kā viņas Rubeni sauca par bruņinieku. Visas kā viena. Un kā visas gribēja no viņa bērnu. Brr…

Valdības peripetijas, diplomātija, kara viltības… mums nudien ir sarežģīta vēsture. Pietiekoši sarežģīta, lai beidzot saprastu, ka leģionāri nav jādala sarkanajos un zili pelēkajos, ka nav labo un ļauno. Jā, bija līdzskrējēji, bija kažoka mainītāji, bet tie latvieši kuri karoja, lielākoties bija par brīvu Latviju. Diemžēl, zem sveša karoga un ne savā armijā, bet ja vēsturiskā situācija tai laikā bija tāda? Ja tai brīdī tā ir likusies vienīgā iespēja?

Njā.. šī ir ļoti, ļoti nacionāla un patriotiska grāmata. Tā mums atgādina, ka valsti neatguvām tāpat vien, ka arī tagad mums par to ir jācīnās. Brīvība un viss ar to saistītais nav jāuztver kā kaut kas pašsaprotams. Autors ir nopelnījis plusiņus – par rindkopas informāciju par katru no darbā iesaistītajiem (kas un kā pēc 2PK) un par fotogrāfijām. Tiešām foršs bonusiņš.

Iesaku!!!

Ūdens atmiņa

itaranta_emmi_at_koolibri_2014

Emmi Iteranta (Emmi Elina Itäranta, 1976) ir somu rakstniece, kura dzīvo Anglijā. Mani vienmēr ir interesējusi skandināvu literatūra, tāpēc ļoti dabiski viņas debijas romāns Ūdens atmiņa (2012) mani ieinteresēja. Jāatzīst, ka mani pazliet pārsteidza tās žanrs – zinātniskā fantastika, jo JR apgādam tas nav gluži raksturīgi 🙂 Šī nebūs gluži parasta atsauksme. Atļaušos to savienot ar vakar notikušo grāmatas atvēršanas svētkiem Berga Bazārā.

Noria Kaitio ir jauna meitene, kura nolemj sekot sava tēva pēdās un pārņemt tējas meistara amatu. Vienīgi laiks, kurā viņa dzīvo, nav no labākajiem – mainījies klimats, ģeogrāfiskās aprises… Pasaulē ir palicis pavisam maz dzeramā ūdens un tas ir militāristu rokās. Ceļš līdz zīmogam ”ūdensnoziedznieks” nav tāls. Tējas meistaram ir piešķirtas dažas privilēģijas un viņa tēja garšo neparasti labi… Kādu noslēpumu tēvs uztic meitai un vai viņa spēs to nosargāt?

Manuprāt, autorei ir neticami paveicies. Ne visiem izdodas ar savu pirmo darbu iekarot tik lielu atzinību, ka tas tiek pie dažādām balvām fantāzijas un zinātniskās fantastikas lauciņā. Vēl viņu apbrīnoju par to, ka viņa šo darbu rakstīja ne tikai somu, bet vienlaicīgi arī angļu valodā. Kad vakar to dzirdēju, nudien biju pārsteigta.

Manas attiecības ar zinātnisko fantastiku ir diezgan bēdīgas, bet šī ir tāda… saprotama fantastika. Darbā tiek ļoti daudz runāts par klimatu, vides izmaiņām un tā ir aktuāla tēma. Autore stāstīja, ka Somijā tīru ūdeni uzskata par pašsaprotamu, lai gan klimata pārmaiņās sākot ietekmēt tā pieejamību. Viņa uzskata, ka darba izlasīšana ir veids, kā par šo problēmu varētu runāt. Jāatzīst, ka man bija interesanti lasīt un sekot Norias centieniem aptvert agrāko pasauli un salīdzināt to ar tagadējo. Lai arī darbā nav norādīts, cik tālā nākotnē viss norisinās, ir skaidrs, ka tā nav pārāk tāla nākotne.

Pārlasot anotāciju uz aizmugurējā vāka, es nedaudz samulsu no salikuma ”ziemeļi+tējas ceremonija”. Lasot darbu, īsti netiku līdz atbildei, bet Iteranta visu izskaidroja. Nezinu, vai man vajadzētu to visu stāstīt, bet… Vietvārdi un vārdi ir pietiekoši japāniski, lai pieņemtu, ka visa kā rezultātā dzīve ir pārcēlusies uz ziemeļiem. Bez tradīcijām mēs nekas dižs nebūtu, tāpēc tās ņem līdzi. Lasot par tējas dzeršanas ceremoniju, gribētos reiz pašai ko tādu piedzīvot.

Zinātniskā fantastika ir zinātniskā fantastika. Ne viss darbā ir ”grābts no gaisa”, ir totalitāra sabiedrība, nedaudz savādas varoņu attiecības, kā man likās – nedaudz sausa valoda, bet ātri lasījās un pats galvenais – ar realitātes piesitienu. Ak, jā – patika arī tie filosofiski noformulētie vēstījumi, kas ir citātu vērti, jo tur ir par ko padomāt. Ir vērts ieskatīties!

Skarbās takas vilinājums

bryson2-outdoors-300x250Reiz kādā 2014.gada pavasara dienā es plauktā ieraudzīju grāmatu, kurai nespēju paiet garām. Tas bija Bila Braisona (Bill Bryson, 1951) darbs Mājas. Īsa privātās dzīves vēsture. Atminos, ka jau toreiz nodomāju, ka obligāti ir jāizlasa vēl kas no šī rakstnieka. Tā nu sanācis, ka spēju to īstenot tikai tagad. Gulēju savā slimības gultā un man no bibliotēkas tika atnests Skarbās takas vilinājums (1998). Bauda (ne jau vārguļošana, bet grāmata :D)!

Braisons ir liels ceļotājs un talantīgs rakstnieks. Tāpēc brīdī, kad dzimst doma par Apalaču takas iekarošanu, rodas arī šī grāmata. Bet ne jau viens viņš tur soļoja. Viņam pievienojās ”draugs” Stīvens Kacs. Un šis tandēms ir smieklīgs. Iespējams, ka realitātē uz to mirkli tā nemaz nešķita, bet bija jautri lasīt, kā Kacs pār klinti aizlidinājis daudz lietu tikai tāpēc, ka soma nejēdzīgi smaga, vajadzēja izlādēties utt. Jā, viņi abi ir asprātīgi un darbs ir ne tikai izzinošs, bet arī diezgan humorpilns.

Ja kādam sagribas iekarot Apalaču taku, tad Skarbās takas vilinājums noteikti būtu lasāmo darbu sarakstā. Tajā ir tik daudz informācijas!!! Par Amerikas dabu, par dabas aizsardzības rašanos, mežiem, floras un faunas daudzveidību, dabas/nacionālo parku veidošanos un attīstību, caur kuriem vijas taka, klimata maiņām un kā tas ietekmē apkārtni. Lai arī šis ir 90-to gadu beigu darbs, nedomāju, ka informācija ir novecojusi. Tā drīzāk būtu papildināma. Tikpat visaptveroša ir informācija par pašu taku – veidošanos, posmu sarežģītību.

Nesen es soļoju pa Rīgas ielām ar ļoti smagu mugursomu un iedomājos, kā būtu ar tādu un vēl smagāku kāpt kalnā. Iztēlojos visus tos aprakstītos paugurus, kurus būtu jāpieveic vai ūdeņus, kas jāpārbrien… domāju, ka es būtu Kacs 😀 Lai arī viņi veica tikai mazu daļiņu no visas vairāk kā 2200 jūdžu garās takas (870jūdzes jeb 39,5% [jūdze=1,6km]), domāju, ka viņi taku sevī uzsūca pietiekami. Katrā ziņā tas bija garš piedzīvojums. Un pietiekoši krāšņs emocijās, lai arī man sagribētos doties pārgājienā. Krietni piezemētākā un vieglākā, tomēr pārgājienā (līdzīgi kā pēc Streidas Mežones izlasīšanas).

Baigi nepētīju, bet šķiet, ka pēc grāmatas ir uzņemta arī filma. Ja iegadīsies brīvs brīdis, varbūt pat jānoskatās. Iedvesmai kādam pavasara pārgājienam 🙂