Latviešu šausmu stāsti

O jā! Kaut ko tāāādu es nevarēju laist garām! Lai gan es vēl tikai saņemos izlasīt Bārbalas Simsones sarakstīto Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē, (2015) viņas sastādīto Latviešu šausmu stāsti (2016) es tā izrāvu cauri, ka nepaspēju ne nobīties 😀 Padomājiet paši – kādas gan latviešiem var būt šausmas? Grozies kā gribi, vairums darbu ir biogrāfiski vai vēsturiski romāni. Bet redz kā! Ir mums tās šausmas, ir… Un iepriekš es meloju. Daži stāsti man uzdzina neskaidru baiļu izjūtu.

Jāatzīst, ka bez Bārbalas izskaidrojošā priekšvārda, šim krājumam būtu krietni mazāka vērtība. Nu no sērijas ”savāca dažus stāstus, iesēja vienos vākos un aidā, grāmata gatava”. Njā… latvieši ir bijuši diezgan slinki šausmu rakstītāji, tomēr kādi nebūt periodi tajā visā ir iedalāmi.

Pirmā posma šausmas ir netveramas, neskaidrs izbīlis, iespējams, spoks, nekas konkrēts. No šī posma rakstniekiem mani ļoti patīkami pārsteidza Aleksandrs Grīns. Lai nu no kura, bet no viņa es negaidīju neko tik labu (spilgti palicis atmiņā Nameja gredzens, kurā vīlos sausās valodas dēļ). Patika stāsts, kurā viņš lika atgriezties Namejam, patika Vecāru Indriķa stāsts un naturālā raganu prāva, patika arī Nelaimes jātnieks – tik pēc kāda laika apjautu, ka šausmas palīdz uzdzīt ritmiskā valoda. Nu gluži kā dzejproza. Pārējie šī perioda stāsti nebija slikti, bet mani īpaši neuzrunāja un tie man noteikti ilgi atmiņā nepaliks.

Otrā posma šausmas iegūst citādāku veidolu. Tajā it kā turpinās iepriekš iesāktais (iedvesmas gūšana folklorā), tomēr notiek arī jaunrade. No krājumā iekļautajiem autoriem vislabāk man patika Vladimirs Kaijaks. Lai gan nē – iepriecināja Kaijaka stāsts Visu rožu roze un Viestura Reimera stāsts Spogulis. Pārējiem stāstiem nav ne vainas, bet tajos nespēju rast to baiļu atmosfēru, ko iepriekšminētajos stāstos. Kad lasīju Kaijaka stāstu, manī maz pamazām ausa asociācijas ar S. Smita Aizliegto kalnu, bet tas tā. Es nespēju nolikt stāstu malā, līdz nebiju to izlasījusi (par spīti tam, ka nākamajā dienā bija agri jāceļas). Man bija jāzina ar ko tas viss beigsies! Nu, man nekad nav patikušas rozes 😀 Tāpat kā spoguļi. Lai arī es apzinos, ka tas ir tikai metāls un stikls, dažbrīd šķiet, ka tajos ir kaut kas… pat nevaru pateikt.

Un tad seko trešais posms, kuram vēl nav iedalītas beigas. Šie stāsti no iepriekšējiem patiešām atšķiras – gan valodā, gan izdomā, bet mani kaut kā tie neuzrunāja. Ieinteresēti izlasīju I. Melgalves Interviju ar kanibālu un R. Kokina stāstu par zilo zārku. Kanibāla stāsts bija īss, vienkāršs, bet tajā bija pateikts pietiekoši daudz, lai tajā sajustu šausmas. Kokins gan prata uzdzīt neskaidras zemapziņas bailes un tādas es jutu arī, kad lasīju viņa vilkaču stāstus. Bija sajūta, ka šim posmam pietrūkst vēl dažu stāstu, bet kā nu ir, tā ir.

Uz pēdējā vāka tiek uzdots jautājums – kas tad īsti ir latviešu lasītāja ”baiļu faktors”? Lai uz to atbildētu, man būs vajadzīgs otrs šādu stāstu krājums 🙂 Un ja nopietni, tad jau laikam mani baidīja un vienlaicīgi pievilka tie autori un stāsti, kurus esmu konkrēti pieminējusi. Jo, piemēram, stāsts par teātra spoku būtu baiss, ja tas būtu baiss – vai nu esmu pie šāda veida stāstiem pieradināta skolas ekskursijās, vai arī tas nebija uzrakstīts gana baisi. Tieši tas pats ar Zeibota stāstu (tas ir vienīgais stāsts, kuru es nesapratu; izlasīju un domāju, ko es tikko izlasīju). Varētu pieminēt arī citus, bet nav vajadzības. Domāju, ka šis tiešām ir tāds stāstu krājums, kāds mums nepieciešams šajā veļu laikā. Patiešām – iesaku 🙂