Ledus apelsīns

mlarge_8f5e1f04Ap Daces Vīgantes (1970) stāstu krājumu Ledus apelsīns (2016) es riņķoju ilgi. Tāds interesants vāciņš, interesants nosaukums un tā… Un tad es ieraudzīju grāmatas prezentācijas bildes un man sametās žēl, ka saslinkoju un neaizgāju. Izskatījās, ka bijis jauki. Un tad es sapratu, ka grāmatu nedrīkstu nelasīt. Pie tam – runā, ka šī, iespējams, ir gada spilgtākā debija. Neesmu vīlusies nevienā stāstā!

Laikam tiešām jāsāk mainīt domas par latviešu autoriem. Neviens no krājumā iekļautajiem 11 stāstiem man nelika vēlēties grāmatu likt pie malas un padarīt ko citu. Patiesībā es šo grāmatu izlasīju pāris dienās. Principā visos stāstos es atradu ko pazīstamu, reiz redzētu vai dzirdētu. Neatkarīgi no to garuma, tie nezaudēja savu tempu, intonāciju un vēstījumu. Protams, ne visus stāstus vērtēju kā līdzvērtīgus. Man ir daži mīluļi, ja var tā teikt.

Ļoti patika pirmais stāsts Ledus okeāns. Kad es biju tikusi līdz stāsta beigām, domāju: ”O, jā! Tā tik tiešam noteikti bija! Tā dzīvoja, elpoja un eksistēja ļaudis-parastie!”. Pirmais stāsts ir pagarš, bet tas, ko Vīgante izstāsta tais 90lpp., ir vienlīdz spēcīgs ar citu stāstīto, kuriem vajag uzrakstīt veselu romānu, lai izstāstītu par trim dzimtas sievietēm. Tas tik tiešām ir aizraujoši, ko šajā stāstā viņa dara ar vārdiem. Teksts ir skaudrs, ainiņas zīmējas viena aiz otras un palēnām saliekas visa glezna. Dzīves, kas izstāstītas ejot cauri komunistiskajam režīmam.

Arī citos stāstos ir vērojamas veiklas izdarības ar vārdiem, tās virknējot skaistos teikumos, kuri atklāj viņas redzējumu un novērojumus. Paliek sajūta, ka Vīgantes acīm nekas nepaliek nepamanīts. Daži stāsti ir kā sarunas, monologi, piemēram, Nekādu ķep-ļep. Stāsts pāris lapu garumā par tērpa modelēšanu un jautājumu, kādas lences kleitai būs. Bet tas tikai tāds skelets. Patiesībā stāstā ietērpta modelētājas dzīvesstāsts. Līdzīgs stāsts ir Mēness parhēlijs. Principā stāsts par žūpotāju Mariju. Tas ir uzrakstīts tik reālistiski, ka es sajutu riebumu – pret Mariju, viņas Ļohu, dzīvesveidu, visu. A, patika arī stāsts Barankas. Atceros tās no savas bērnības. Es arī nekad neplēsu striķīti un barankas saspiedu saujā!

Dažreiz ir sajūta, ka uz grāmatas vāka saraksta tādus glaimus, ka maz neliekas. Šoreiz tā nav. Varu piekrist katram tur rakstītajam vārdam – gan par psiholoģiski precīzajiem stāstiem, gan emocionālo gammu no jūtu tukšuma līdz emocionālai pārspriedzei. Visi stāsti ir ar tādu kā padomju gadu fonu, kas sākumā mani samulsināja, bet lieki – tie taču ir 20.gadsimta stāsti. Izceļot katra cilvēka stāstu, varētu likties, ka visi dzīvojuši smagu, izmisuma pilnu dzīvi un ka neviens nekad nav bijis patiesi laimīgs. Tomēr saliekot visus šos stāstus kopā, viņi dzīvo nemanāmi. Bet tas nemaina faktu, ka šie stāsti ir mūsu atmiņas par pagājušiem laikiem.

Un neapzināti esmu novembri iesākusi ar latviešu autores darbu. Novembris ir pasludināts par latviešu literatūras mēnesi. Un ziniet – šis ir labs darbs, ar kuru iekāpt jaunā mēnesī!