Mums neredzamā gaisma

anthony-doerr-046Pēdējā laikā es kaut kā ļoti, ļoti paķeros uz grāmatu vākiem. Entonija Dora (Anthony Doerr, 1973) Mums neredzamā gaisma (2014) tas ir padevies tiešām skaists – tumšs, nedaudz noslēpumains un rada vēlmi atvērt un ielūkoties saturā. Arī anotācija mani pievilināja. Likās nepierastāks sižets pierastā tēmā. Un jā – šī jau soļo uz manu šī gada favorītu listi 🙂

Šis ir stāsts par aklu franču meiteni Marīloru Leblanku, kurai tēvs taisa miniatūru pilsētas modeli. Šis ir stāsts par vācu puiku Verneru Fennigu, kurš aizraujas ar radiotehnikas labošanu un visu, kas ar to ir saistīts. Šis varētu arī būt stāsts par kādu īpašu dārgakmeni, ap kuru vijas leģendas… Beigās tas viss savijas vienā veselumā uz Otrā pasaules kara fona Senmalo, Francijā.

Sākšu ar darba uzbūvi – ļoti patīk autora pieeja tēmai. Ne tikai tas, ka katram varonim bija atvēlēta atsevišķa nodaļa, bet arī nelielā lēkāšana laikā. Pagātne mijās ar tagadni līdz pagātne noķēra tagadnes momentu. Romāns rakstīts tādās kā īsās epizodēs un tas arī man radīja atkarību no šī darba. Man ļoti gribējās zināt, kas būs tālāk un bija skumji brīdī, kad sapratu, ka šis stāsts ir galā. Protams, atkal Otrais pasaules karš un blablabla, bet šis ir tāds… tiešām citādāks: varoņu un to raksturojumu dēļ; mākslas un dabaszinātnes dēļ; kara šausmas un tam pretstatīto skaisto miera mirkļu dēļ. Valodas dēļ. Un manās rokās šis bija pirmais darbs, kurā tika runāts par mākslas priekšmetiem kara laikā. Nuuu… vienīgais, kas man varbūt nepatika bija pašas beigas – tās dažas pēdējās nodaļas varēja arī nebūt. Tās mazliet nojauca visu radīto noskaņu, bet es autoram piedodu 😀

Runājot par abiem galvenajiem varoņiem Marīloru un Verneru, jāsaka, ka Dors ir labi pastrādājis. Abi ir uzburti ļoti ticami un nav grūti viņus iedomāties realitātē. Katram bija piešķirtas savas raksturīpašības un pasaules redzējums un abiem bija arī kas kopīgs – vēlme nezaudēt cilvēcību un ticību. Man Marīloras pasaule ir neiedomājama, jo viņai tā pastāv tikai uz skaņām, smaržām un fiziskām sajūtām. Lasot viņai veltītās nodaļas, īpaši izbaudīju Dora valodu. Nedomāju, ka ir viegli izstāstīt par apkārt esošo, ja tas nav redzams. Kāds varbūt teiktu, ka tādēļ vietām cakains teksts sanācis, bet tās ir muļķības. Katrā ziņā man radās sajūta, ka tika aprakstītas lietas, kurām mēs nepievēršam uzmanību, jo redzam. Arī Verners ir tāds interesants tips. Viņa aizraušanās ar radiotehniku un matemātiku nepaliek bez ievērības. Viņš iztur nežēlīgo rasu atlasi un citus iestājeksāmenus un tiek Šūlpfortā. Tieši šeit, šajā skolā, parādās viņa raksturs – viņš it kā grib nedarīt kā citi, bet tai pat laikā nespēj… Laikam ritot, viņš sāk apzināties, ka ir nedaudz pārpratis savas nākotnes iespējas un ne tā ir gribējis dzīvot…

Vietām romāns ir skarbs, nežēlīgs un tad tas mijas ar miera mirkli, atmiņām un ticību. Agri vai vēlu visi varoņi iegrimst apcerēs par pirmskara miera mirkļiem, baudīto mājīgumu, mīlestību. Tas viss slēpjas neredzamā gaismā, gaismā, kas ir mūsos. Un, protams, protams, Liesmu jūra, leģendām apvītais dārgakmens. Kas un kā būs jālasa pašiem.

Noteikti iesaku!

Mūzika: Claude Debussy – Claire De Lune (darbā vairākkārt pieminēts skaņdarbs).

P.S. Pēc darba motīviem topot arī filma. Nu redzēsim, vai režisors būs spējis vizualizēt visu darba skaistumu!

Džezs pār Donbasu

4f46bcb8-5ba5-4cb5-a2be-9c735332e182_w987_r1_sKad tikko iznāca Serhija Žadana (Serhiy Viktorovych Zhadan, 1974) grāmata Džezs pār Donbasu (2010), mani piesaistīja vāks. Tāds ekstravagants, fantasmagorisks un… dīvains. Esot prezentācijā un redzot citas versijas, man tās patika labāk. Aiz diezgan ekstravagantā vāka slēpās arī ironiski sulīgs un mīlīgi sarkastisks teksts – kas tāds man noteikti bija jāizlasa. Pie tam bieži jau negadās lasīt ukraiņu autorus. Interesi raisīja arī pats autors. Viņš ne tikai raksta, bet arī tulko, dzied un ir sabiedrisks aktīvists. Un kā viņš lasa savu dzeju!!! Pirmo reizi klausījos ar tādu baudu 🙂

Hermaņa jeb Heras dzīve mainās puspiecos no rīta ar vienu telefona zvanu. Sākumā aizbraucis tik uz vienu dienu, lai paskatītos kas un kā un nedaudz ”iesprūst”. Viņa dzīve ir ieguvusi pamatīgus apgriezienus un kaudzi nepatikšanu.

Runāt par pašu darbu, tās vēstījumu un būtību, man ir ārkārtīgi grūti. Tik grūti man vēl ir bijis tikai ar Eltangas Akmens kļavām un Petrosjanas Nams, kurā… Man tiešām ļoti patika Žadana darbs, tik ļoti, ka nespēju izskaidrot pat kāpēc. Kaut kāds magnēts mani vilka pie grāmatas un lika tajā iekrist tik ļoti, ka gadījās arī nepamanīt pienākušos pieturas autobusus… Pats pirmais, kam es pievērsu uzmanību bija valoda. Sākotnēji tā šķiet vulgāra daudzās lamāšanās, sulīgo izteicienu dēļ, bet tās ir muļķības. Saprotiet – vieta tāda, ļaudis tādi un tik prastā vidē ir prasta valoda. Viņi citādāk nemaz nevar runāt un viņiem piestāv. Man tā tiešām šķita kā odziņa. Un cik neparasti viegli tas lasījās!

Ķerot dzīvi aiz astes, cilvēks vismazāk domā, ko ar to pēc tam iesākt. /216.lpp./

Ja tā labi rok, var atrast daudz ļoti aktuālu lietu, ar kurām Ukrainā (un ne tikai) cīnās – mahinācijas, korupcija, mafija, tieši un netieši draudi, pārestības utt. Darbs ir sadalīts divās daļās un šis pārrāvums mani izsita nedaudz no sliedēm. Šis pārrāvums netieši arī kalpo par pāreju no loderēšanas uz īstu darbošanos, jo otrā daļa ir nopietnāka par pirmo. No klīšanas pa atmiņu kambariem un ”strādāšanu” Hera nonāk līdz atziņai, ka nekas nav svarīgāks par atbildību un pateicību. Un savā vietā būšanu.

Cik daudz visa kā var satilpināt parastā atmiņā un cik grūti pēc tam kaut ko tajā atrast. Kā šie mehanismi darbojas? /132.lpp./

Lasot darbu, ļoti ātri izkristalizējas labie un ļaunie varoņi un lietas, par kurām viņi ir gatavi krist. Tas arī varētu būt romāna galvenais jautājums – kuri spēs aizstāvēt savas tiesības dzīvot un strādāt savā zemē un kuri ir tie, kas uzspiež savu gribu un noteikumus. Šo tēmu Žadans aizskāra arī savā grāmatas precentācijā, kas notika KKC oktobra sākumā. Daudz neieslīgstot politiskās detaļās viņš pajautāja, cik daudz par Ukrainu pasaule zināja pirms kara? Tā ir bijusi maza, sevī ierāvusies valsts, kura pēkšņi tika izrauta starmešu gaismā. Cik viegli ir manipulēt ar ļaudīm, kuri neko vairāk par savu sētu nav redzējuši… (ne tieši šādiem vārdiem viņš izteicās, bet doma skaidra). Un tāpat ir ar romāna varoņiem. Viņi nekur tālāk par savu mazo apgabaliņu nav bijuši un nepārtraukti malās paši savos ***.

Es pilnīgi noteikti vēl kaut ko gribēju teikt šīs grāmatas sakarā. Grūti rakstīt ne tikai tāpēc, ka grāmata tāda, bet arī tapēc, ka izlasīta jau šī mēneša sākumā. Viss pirmais iespaids jau nosēdies. A, autors prezentācijā vairākkārt izteicās, ka romāns ir par aviāciju. Kaut kā negribas piekrist… Man vairāk sķiet, ka šis ir romāns par cilvēkiem, par dzīvi un skarbo socreālisma atspoguļojumu. Tiešām ir sajūta, ka autors nav slēpis nevienu režīma iezīmi, nevienu ļaunu, riebīgu un nežēlīgu cilvēka izpausmi. Skarbs un vienlaicīgi šarmants romāns. Noteikti iesaku!

Mēs esam spiesti glābt tos, kuri mums ir tuvi, un reizēm nesajūtam, ka apstākļi mainās un mums tuvie cilvēki sāk glābt mūs. [..] tuvība rodas no kopīgiem pārdzīvojumiem, kopīgas dzīves un kopīgas nāves iespējamības. Kaut kur aiz tā visa tad arī sākas mīlestība. /372.lpp./

Leons un Luīze

Vispirms es ieraudzīju vāku. Tur uzlikta fotogrāfija un nodomāju, cik skaists un
dzīvespriealex_capuscīgs pāris. Tad laižot skatu pār vāku, ieraudzīju autoru un nosaukumu – Alekss Kapī (Alex Capus, 1961) Leons un Luīze (2011). Pēc anotācijas guvu apstiprinājumu, ka tas ir mans pēdējā laikā iemīļotais posms (20.-30.gadi), un nolēmu, ka jālasa vien būs.

Šis stāsts sākas no beigām. Ar bērēm. Un tad autors mūs iepazīstina ar sākumu. Kad Leons pirmo reizi ierauga Luīzi, viņam ir tikai 17 gadu. Viņš zina, ka viņa ir kaut kas īpašs, bet nezina, ka tā būs mūža mīlestība. Viss plaukst un zeļ līdz uzlidojumam. Abi ir pārliecināti, ka otrs ir gājis bojā. Ar šo pārliecību viņi dzīvo 10 gadus…

– Par ko tu mani uzskati – par idioti, vai? Katrs vīrietis grib uzmākties meitenei, palicis divatā ar viņu kāpās.
– Tas tiesa, – Leons atzina. – Bet es to nedarīšu. [..] Gribēšana un darīšana nav viens un tas pats. /52.lpp./

Jau pašos pirmsākumos man tā izklausījās pēc brīnišķīgas grāmatas. Arī pēc tam tā tāda bija, bet… kaut kas, iespējams, tomēr manī nesaslēdzās kā pēc Beigbedera Ūna un Selindžers, kur man beigās bija jāraud. Šķiet, ka man vilšanos sagādāja diezgan vienpusējais stāstījums. Priekšplānā bija Leons un viņa dzīve. Luīze bija tikai mazliet un starp rindām. Tas mani tiešām skumdināja. Apmēram grāmatas vidū es viņus abus vairs nejutu. Kaut kā šķita, ka brīdī, kad viņš viņu ieraudzīja pa metro logu, tūlīt notiksies lielas lietas! Mazliet jau notikās, bet ne tas, ko es gaidīju. Varbūt labi, ka tā. Pēc tam es vairāk jutu laiku, kurā tas viss notiek…

Cilvēks pierod pie savām tukšajām vietām un dzīvo ar tām, tās viņam pieder, un bez tām negribas palikt. /142.lpp./

Šī nav lubene vai mīlas romāns tās parastajā izteiksmē (kā Kontinentam). Šis tiešām ir mīlestības stāsts. Stāsts, kurš aizsākās 1918.gadā un beidzās tikai 1986.gadā. Kas zina, kā tas būtu izvērties, ja Pirmais pasaules karš un uzlidojums to visu nebūtu iztraucējis. Patiesībā es biju domājusi, ka viņi būs uzstājīgāki. Nē, viņi viens otru neaizmirsa, tikai kaut kā nepapūlējās meklēt ilgāk. Man kaut kā ne pārāk patika arī viņu savstarpējā vienošanās. Tā šķita tik nereāla! Un Luīze? Kāpēc autors tik maz par viņu atklāj? Principā par viņu ir zināmas vien virspusējas lietas. Bet es gribēju zināt no kurienes viņa ir, kas ir viņas vecāki un kāpēc viņai tāds patīkami pašpuicisks raksturs?

Tur nav ko apdomāt. Domāt var tikai tad, ja ir informācija. Bet mēs nezinām neko. /134.lpp./

Diezgan grūti ir izprast arī Leona sievas rīcības motīvus, bet… vismaz Otrā kara laikā viņa bija pietiekoši stipra, lai darītu to, kas reāli jādara. Njā… viņi bija pāris, kurš viens otru balstīja, bet mīlestības tajā visā nebija. Tā kaut kur bija paspējusi noplaukt.

Es zinu, ka izklausās tā, ka man nav paticis. Gluži tā nav. Man patika, tikai pietrūka kaut kādas īpašās odziņas vai stāsta pavediena. Varbūt man nevajadzēja arī salīdzināt ar Ūnu, bet tas jau notiek automātiski. Man prasījās dzīvīgākus tēlus (Luīze tāda bija, bet pietrūka informācijas kā tādas), romāna attīstības un skaistākas beigas. Gribējās, lai Leona protests nav tikai iekšējs, bet arī ārējs. Fonā esošais laikmets ir parādīts diezgan labs, par to neko sliktu nevaru teikt.

Šis vairāk būs romāns, ar kuru atslīgt pie vakara tējas vai zem segas. Mīlestība tur būs!

Piezīmes V

Ha, laiks mazām piezīmēm! Sen nav bijušas. Esmu palaidusies slinkumā tās piefiksēt, bet savādumi gadās diezgan bieži… 😀

___________

Visu sakrāmēju maisiņā un saku, ka jāmaksā 7,77. Klients:
– Man šodien loterijā neveicās. Būs jāpamēģina vēlreiz.

___________book-autumn-leaves-and-images

– Jums maisiņu vajadzēs?
– Dievs pasarg’!
– Klienta karte?
– Iztiksim.

Ak, šī neticamā pieticība. Šis un nākamais stāsts no kolēģa krājumiem.

__________

– Mums, lūdzu, grāmatu par nejaukajiem rukšiem.
– Kāds ir nosaukums?
– Nezināšu, kaut kas par lauku sētu.
Kolēģis paskatās datubāzē un saka, ka nekā tāda nebūs. Šī neliekas mierā:
– Pagaidiet, es piezvanīšu.
Pēc brītiņa:
– “Dzīvnieku ferma”.
– Nu, tā nav bērnu grāmata…
– Jā, bet mēs ar meitiņu gribam palasīt grāmatu par nejaukajiem rukšiem!

_________

Katru reizi, kad kāds jautā kaut ko varen neprecīzi, vadoties tikai pēc krāsas vai cenas, atceros bildi – pilns galds ar grāmatām ziliem vākiem un uzrakstu: ”Tik daudz grāmatu ar ziliem vākiem” (vai kaut kā tā). Diezgan asprātīgi, bet realitātē kaitinoši 😀 Man tā arī ir bijis. Bet šis stāsts būs par pelīti.

Pienāk pensionāre un sāk stāstīt, ka bijusi citā veikalā un redzējusi dikti smuku pelīti un taujā vai mums tāda ir. Kad prasu kāda tieši, saņemu atbildi:
– Nu, tāda ļoti smukiņa. Ar tievām kājiņām un padārga…
– …
Visu cieņu man, bet es to atradu!!! 😀

__________

– Jums ir tie plānie šļūdoņi?

(ar to domātas dokumentu kabatiņas). Paldies kolēģei 🙂

__________

Ienāk klients veikalā un krieviski ko prasa. Ātrumā kolēģis nesaklausīja ko un pārjautā viņa vajadzību. Šis sāk skaidrot:
– Nu… to… zirgiem pie kājām… Pakavu! Jums ir?

Kāpēc lai grāmatu veikalā būtu pakavi? 😀 Tāpat kā briļļu maciņi, kopēšanas funkcijas un audums mājturībai?

__________

Jauns darbinieks; laiki, kad vēl bija jāpērk mācību grāmatas. Krievu valodā ir vairākas un viena saucas ”Zdrastvuj, eto ja”. Tad lūk, klients pie viņas pieiet un saka:
– Zdrastvuj, eto ja…
Viņa nenoklausījās teikumu līdz galam un apjukusi ar smaidu atbildēja:
– Zdrastvuj, a eto ja!

__________

Mūzika: Black Barrel Smoke – Paint It Black

Rabarberu sarkanais

Kad pirms kādiem diviem gadiem tika iztulkota islandiešu autores Oidiras Avas Olafsdotiras (Auður Ava Ólafsdóttir, 1958) grāmata Astoņu ziedlapu roze, es uz to tā kā skatījos, bet beigās izlēmu nelasīt. Savukārt, kad salīdzinoši nesen iznāca viņas pirmais prozas darbs Rabarberu sarkanais (1998), man gribējās to izlasīt. Patika noformējums, anotācija un fakts, ka būs iespēja skatīt autori vaigā (grāmatas atvēršanas pasākums bija 28.septembrī).

20160928_174020Augustīne nav parasta pusaugu meitene. Viņa ir invalīde – kroplas kājas un staigāšana ar kruķiem. Viņa praktiski nemaz nekomunicē ar saviem vienaudžiem. Viņas mamma ir zinātniece, kura devusies ekspedīcijās un cer reiz atgriezties salā pie meitas, bet tēvs… aizlaidās lapās pie pirmās izdevības. Tā nu Augustīne dzīvojas pati savā pasaulē, kas ir tiešā saskarē ar dabu. Par to daudz prezentācijā runāja arī Olafsdotira.

Uzreiz saku, ka šī atsauksme būs neliels mikslis ar dzirdēto septembra beigās. Tā kā biju paspējusi grāmatu izlasīt, tad autores stāstījums mazliet sakārtoja lasīto un papildināja manas domas par šo darbu. No vienas puses varētu teikt, ka tajā nav nekā tāda īpaša, bet tai pat laikā tajā ir dziļāks skatījums uz lietām, kurām mēs nemēdzam pievērst uzmanību vai tikai nodomājam, bet nekad nepasakām.

Pirmais, kas mani uzrunāja jau lasot anotāciju bija daba. Islande man saistās ar ko skarbu, bet pirmatnēji skaistu, tāpēc bija interesanti zināt, kas slēpjas starp grāmatas vākiem. Fascinē kā autore ir spējusi dabas aprakstus ietērpt tādos vārdos, radot vēlmi pašai būt tajā ciematiņā un redzēt visu Augustīnes acīm. Man ļoti patika salīdzinājums, kuru viņa izteica prezentācijā: ”Latvijas daba ir kā skaista sieviete, tikai mētelī, bet islandiešu – kaila sieviete. Koki nav ainavas daļa, jo tā liedz redzēt zemi.” Un tādu iespaidu arī rada grāmata – vienīgais, kas paceļas pret debesīm ir rabarberu lauks, kurā var paslēpties (vai radīt Augustīni…). Runājot par dabu, viņa saka, ka pretstati ir dabiski un tieši tā arī raksta autors. Augustīnes pasaule ir skaista, sakārtota un emocionāli dziļa, kamēr vide ap viņu – skarba.

Ja tā padomā, pretstatīti ir arī paši personāži. Vieni ne par ko nevēlētos pamest salu un ierasto vidi, kamēr citi labprāt lūkojas pāri salas ūdeņiem. Kā izteicās autore, Augustīne tieši tāpēc ir radīta, tā teikt, stacionāra. Viņa nespēj pamest salu savu kāju dēļ, kamēr viņas māte-zinātniece pēta Āfrikas džungļus vai bauda Parīzes skatus. Šis īpašais apstāklis ļauj Augustīnei uz visu raudzīties krietni citādāk. Viņa grib skatīties uz pasauli no augšas (kā tas pieņemts islandiešiem). Viņai ir jātiek pāri visām grūtībām, lai pievārētu Kalnu un varētu īstenot savu sapņu redzējumu. Viņas nekustīgums ir vēl viens iemesls, kāpēc viņa redz tā kā redz – viņai ir laiks visu izpētīt. Jūs esat pētījuši zāles stiebru vai domājuši par to, kā aug rabarberi?

Man patika šis stāsts un tā bija citādāka lasīšanas pieredze, jo pirmo reizi lasīju islandiešu darbu. Interesanti bija arī uzzināt, kā autore šo darbu (un visus citus) ir rakstījusi – vispirms savu redzējumu/vīziju un tikai tad tam ir radīts sākums un beigas. Tieši tāpat viņa arī parakstījās grāmatā: kaut ko pa vidu, tad sākumu, beigas un atkal vidus. Sakārtots haoss 🙂 Viņas valoda šajā darbā ir raita, viegla un diezgan ievelkoša. Katra nākamā epizode lika gribēt turpināt, tāpēc sanāca gandrīz vienas nakts sakars. Prieks par lasīšanu un prieks par satikšanu!

P.S. Es zinu, ka nepareizi lietoju vārdu ”Īslande”. Bet man tā tīk!

P.S.S. Prezentācijā tika izteikta varbūtība, ka vēl kaut kas no autores dailrades varētu tikt tulkots. Man gribētos, lai tas būtu Rigning í nóvember (Butterflies in November, 2004). Nezinu, kaut kā šķiet laba.

Alesandro Bariko: Zīds un Misters Gvins

Reizēm gaidīšana var būt jauka. Jau ar pirmajiem anotācijas teikumiem man iepatikās abas Alesandro Bariko (Alessandro Baricco, 1958) grāmatas Zīds (1996) un Misters Gvins (2011). Nezinu, kaut kā tās abas sajutu kā šī rudens grāmatas. Pagājušajā gadā ap šo laiku man prasījās Ziedoņa Epifānijas, Streidas Mežone un tml. grāmatas, tad šobrīd kaut kas vienkāršs valodā, bet tai pat laikā smalks, saudzīgs un… pat nezinu. Kā Bariko 😀 Lai nu kā – viņš ir mans atklājums un šīs divas grāmatas ir nedaudz mans rudens (domāju, ka daudz nekavēšos un ķersos klāt arī Stikla pilīm).

300x0_zidsErvī Žonkūrs pērk un pārdod zīdtārpiņu olas. Kāds gads izrādās neveiksmīgs, jo zīdtārpiņus bija piemeklējusi slimība. Risinājums tika atrasts austrumos, Japānā. Uz turieni tiek nosūtīts Ervī Žonkūrs. Japāna, šī nepielūdzamā un nepieejamā zeme. Ervī iepazīstas ar Hara Keju un viņam līdzās ir jauna sieviete, kuras ”acis nebija austrumnieciski ieslīpas, viņas seja bija pavisam jaunas meitenes seja.” /58.lpp./ Kas ir šī noslēpumainā sieviete? Vai viņai ir iespējams piekļūt?

Principā viss tālāk lasāmais varētu būt nedaudz samocīts utt., jo man ir grūti noformulēt savas domas. Nespēju piemeklēt īstos vārdus, lai savu domu izliktu ”uz papīra”. Es šo grāmatu iesāku nejauši. Man bija paredzēts tajā tikai ieskatīties, bet plāns izgāzās ar lielu blīkšķi. Bariko ar savu valodu mani tā apbūra, ka nespēju nolikt to malā. Pat īsti nespēju izskaidrot to mistisko šarmu, bet tas ir valodā un tas ir vienkāršajā Ervī Žonkūra dzīves stāstā. Jo galu galā stāsts jau nav par zīdu, bet par Ervī dzīvi un šo maģisko saikni ar sievieti Japānā.

Principā negribētos būt banālai, bet romāns nudien pielīdzināms zīdam. Tas ir tikpat viegls, gaisīgs, patīkams lasīšanai… Vienas nakts romāns, kas pieprasa klusumu un tējas krūzi. Ai, man tiešām grūti rakstīt. Viens noteikti ir skaidrs – romānā ir iekodēts tāds šarms! Gan stāsta, gan valodas nozīmē.

Teorētiski šis ir viena cilvēka stāsts – viņš pats, viņa rāmā dzīve, viņa ceļojumi, viņa iegādātās zīdtārpiņu olas, viņa bagātība un viņa sapņi. Un Viņa – sieviete Japānā. Kas viņa ir? Kas tas par valdzinājuma spēku, kas velk pie viņas un neļauj rast mieru? Stāstam fonā pavisam neuzkrītoši tiek vēstītas pārmaiņas, kas vēl tikai jaušamas. Lietas un to kārtība sāk mainīties, bet Ervī Žonkūrs dzīvo kā dzīvojis. Viņam nav vajadzīgas pārmaiņas. Lai gan vecumdienās viņš sāka darīt lietas, kuras nebija darījis. Kādas? Lasiet paši 🙂 Un tad vēl tā zīda maģija – tā vieglums, gaisīgums, pievilcība un jā, jutekliskums.

Tas viss un vēl vairāk ir šis romāns. Izskatās, ka esmu trāpījusi uz īstā romāna, jo šis ir radījis vēlmi izlasīt vēl daudz ko no Bariko daiļrades. Nākamā iespēja pienāca jau pēc dažām dienām.

300x0_misters_gvinsOtrs romāns – Misters Gvins – mani uzrunāja sava temata dēļ: rakstnieks, kurš izdomā pārstāt rakstīt. Lai uzzinātu kāpēc, ķēros klāt lasīšanai.

Tātad, Džespers Gvins pārtrauc rakstīt. Pietiekami atpūties, viņš apdomā, ko varētu gribēt darīt tālākajā dzīvē. Saprotot, ka rakstīt negrib, bet bez rakstīšanas tomēr nespēj dzīvot, nolemj kļūt par pārrakstītāju. Ne jau šādu tādu, bet… noslēpumainu. Sava amata noslēpumus dala ar Rebeku – sievieti, kura pirmā izbaudīja viņa dīvaino nodarbošanos.

Džespera dzīvē pienāk brīdis, kurā viss mainās. Doma par nerakstīšanu viņa prātā veidojās neapzināti, līdz tā uznira virspusē pavisam skaidra un gaiša. Brīdis, kad tapa viņa saraksts ar lietām, ko viņš nekad vairs nedarīs, mani samulsināja. Bariko nesniedz nekādus paskaidrojumus. Gvins arī ne. Vēlāk jau apjautu kāpēc viņš tā ir rīkojies, bet vienalga. Man šķita, ka šeit būtu ”jāuzrok” Gvina zemapziņa, viņa jaunais skatījums uz lietām. Lai arī ko ļaudis domātu par rakstīšanu, tā ir sava veida maģija. Un rodas sajūta, ka Džespers grib aizrakties līdz tā kodolam, saknei….

Paša identitātes meklējumi viņu noved pie visai interesantas nodarbes, kas pirmajā mirklī šķiet nereāla un tāda kā vien untuma iegriba. Lasot par panākumiem, sāku domāt, ka tā varbūt nebija tikai iegriba. Varbūt tas bija veids, kādā viņš meklēja pats sevi. Mēnesis – laika sprīdis, kurā notiek pārrakstīšana. Apjausmas par lietām un personību nāk pamazām, neapzināti. Sākumā tās ir tikai piezīmes, bet beigās tas esi tu pats. Es šādam eksperimentam nebūtu piekritusi, lai arī mani interesētu tās iznākums.

Jāatzīst, ka radīšanas process man šķita tāds diezgan maģisks. Tajā it kā nekas tāds nenotiek, lai neteiktu, ka nenotiek nekas, kaut kas tomēr mainās. Pašā cilvēkā. Tas viss ir ļoti, ļoti neapzināti, tik vien kā pienāk brīdis, kurā tu saproti, ka piedzīvota interesanta pieredze pašam ar sevi. Vai šajā procesā arī Džespers mainījās? Grūti teikt. Viņš vispār par sevi neko daudz neatklāj.

Ja runājam par valodu un veidu, kādā Bariko raksta, tad šī lasīšanas pieredze bija citādāka. Tā nebija tik ”paņemoša” kā Zīdā, bet Misterā Gvinā nostrādāja pats stāsts. Pēc tā izlasīšanas palika mazliet skumji, jo… tā paliek vienmēr, kad tiek aizvērts skaista stāsta pēdējā lapa. Pēc izlasīšanas paliku arī mazliet uz pauzes, jo vajadzēja apdomāt beigas. Nāca neliels pārsteigums līdz ar Rebeku. Rodas jautājums – kas īsti bija šis noslēpumainais misters Gvins, kurš izdomāja, ka vairs negrib rakstīt grāmatas?