Lopu ekspresis

Šī ir viena no retajām grāmatām (autoriem?), kuru ieraugot drīzumā sadaļā, sagribējās ievākt informāciju. Ne tāpēc, ka būtu zināms, bet ļoti iepatīkās Toma Kreicberga (1985) darba nosaukums Lopu ekspresis (2016), iepatikās vāks un anotācija šķita ļoti uzrunājoša. Vīlusies neesmu!

Pēteris Ostbergs ir aizcīnījies līdz Ņujorkai. Liekas neticami – vienkāršs latviešu puisis no postpadomju valsts ieradies Ņujorkā, lai strādātu Volstrītā. Un tad ir Laura pirms daudziem, daudziem gadiem un viņas stāsts par laikiem Sibīrijas plašumos. Kā šie divi tik atškirīgie sižeti var savīties un personāži satikties? Kā izrādās – elementāri!

Mazliet atgriezīšos pie tā, ko ieskicēju pašā sākumā. Kamēr gaidīju šo darbu, ik pa laikam darba pauzēs palasīju Dubultnieki un  citi stāsti (2013). Nezinu, cik liela jēga no tā visa ir bijis, jo darbi nav salīdzināmi (kaut vai tāpēc, ka katrs ir rakstīts savā žanrā). Bet viens gan ir skaidrs – autoram ar valodu viss ir kārtībā, lasījās ļoti, ļoti raiti 🙂 Sākotnēji gan darbs ir bijis sarakstīts angļu valodā, bet šis neesot īsti salīdzināms ar oriģinālu, jo nav vienkāršs tulkojums. Ticēsim uz vārda! Lai kā tur arī būtu, šo ir vērts izlasīt.

Darbs pārsteidza ar savu uzbūvi. Ne mazums ir stāstu, kuros ir divi sižeti, tomēr šādā variantā es lasu pirmo reizi (laikam). Nudien nebiju gaidījusi, ka Lopu ekspresis izrādīsies komikss! Tas nozīmē, ka Pēteris/Pīters Volstrītā ir pamata sižets un viss pārējais pakārtots. Bet tik labi! Lasot to, nebija grūti iedomāties par Sibīrijas plašumiem, dzīvi pēc tam un atkārtotu bēgšanu. Nezinu, kaut kā tas šķita pazīstami no manas omes stāstiem… Manuprāt, lielisks bonuss arī bija tās komiksu lapas, kuras Pēteris zīmēja (to autors ir mākslinieks Mikus Dunča).

Ja pievēršamies pamata stāstam, Volstrītai, tad… nu jā. Varu tikai apbrīnot tos cilvēkus, kuriem patīk ekonomika un tāda veida bizness. Sākotnēji Volstrīta man šķita garlaicīga, taču pēcāk es lasīju ar aizrautību. Man vienkārši gribējās zināt, cik tālu Pēteris atļausies doties un kādas robežas pārkāps. Lieki teikt, ka no ekonomiskajiem/ darījuma aprakstiem sapratu maz. Ekonomika nebija mans mīļākais priekšmets 😀 Un jo vairāk es iepazinu Pēteri, jo vairāk man likās, ka viņš nav savā vietā. Volstrīta prasa kāpt pāri daudziem saviem principiem un ne visi to spēj. Un ko darīt brīdī, kad sākas krahs?

Viss iepriekšējais ir tikai tāda virskārta. Šajā darbā sastapu to, ko es esmu lasījusi jau kaut kur citur – mēs katrs sēžam vilciena vagonā. No mums pašiem ir atkarīgs tas, kā tas ir iekārtots, kādas klases vagons tas ir un kur tas brauc. Bet! Bet vai vilcienam vienmēr ir mērķis? Lauru tai vagonā iesēdināja, viņa nezināja nedēļām ilgi, kur nokļūs un kā būs tālāk. Dzīve neziņā var novest pie letālām beigām. Pēteris zināja savu mērķi – būs darbs, būs vīza, būs bagātība. Vai tā ir labāk? Vai tas ir pareizi? Cīņa beigās sanāk par vienu un to pašu – vienam par izdzīvošanu un cenšanos atgriezties, otram – izdzīvot biznesa pasaulē, kura jūk un brūk un beigās sastapties pašam ar sevi un savu sirdsapziņu. Un vēl – viņi abi ir trimdinieki – katrs citādākā veidā, bet ir.

Lai arī Pēteris un no vecmāmiņas stāstiem iedvesmotais Lauras tēls ir divas dažādas personības, abus škir pusgadsimts, viņi ir tik līdzīgi. Tā jau patiesībā ir – lietas un formas ap mums mainās, bet būtība/kodols paliek. Lai arī kādi laiki būtu. Jā, šis varētu būt darbs, ko pēc gadiem pārlasīt.

P.S. Es gan netiku uz prezentācijas pasākumu, bet – vai izvēlētais datums atvēršanas svētkiem (23.augusts) ir apzināts vai tā vienkārši sakrita?