Z: romāns par Zeldu Ficdžeraldu

Reizumis tā notiek, bet man gribējās izlasīt šo romānu, tiklīdz tas iznāca. Par spīti tam, ka Zeldas vārds man neko neizteica un ka no Ficdžeralda esmu lasījusi tikai Lielisko Getsbiju, kurš man nepatika. Man vienalga ļoti, ļoti gribējās lasīt šo darbu. Kaut kā šķita, ka tas sasauksies ar citiem biogrāfiskajiem romāniem, kas lasīti par šo laikaposmu, piemēram, man sirdij ļoti tuvais Ūna un Selindžers, kā arī Čārlija pēdējā deja, Parīzes sieva… Mani arī fascinē tā bohēmiskā, lai arī nedaudz tukšā dzīve, kas aprakstīta šai džeza laikmetā. Lasīt par Amerikas 20. – 30.gadiem man vienmēr ir šķitis diezgan aizraujoši. Tas ir kā sekot varoņu skrējienam pēc lielā amerikāņu sapņa, kuru nekad neesmu sapratusi. Ja to ietērpj biogrāfiskā romānā, tad tas ir kas cits nekā lasīt vienkāršu biogrāfiju. Vienmēr ir jādomā, kas ir patiess un kas ir sadomāts/pielāgots fakts. Bet tā kā es netiecos tēlot detektīvu, tad es pieņēmu visu, ko Terēze Anna Faulere (Therese Anne Fowler, 1967) savā romānā Z: romāns par Zeldu Ficdžeraldu (2013) stāsta par Zeldu.

Zelda Seira ir īsta dienvidu skaistule, kura nespēj ne atkauties no pielūdzējiem. Kādā 1918.gada deju vakarā viņa pirmo reizi ierauga F. Skotu Ficdžeraldu. Tai brīdī uzplaiksnī mūžīgā mīlestība. Vai tā tiešām būs mūžīga? Vai Frānsiss spēs abiem nodrošināt labu un turīgu dzīvi? Pēc pirmajiem panākumiem, Zelda dodas pie viņa nezinot ko nesīs nākotne. Bet viņi jau ir piedzīvojumu gars!

Runājot par šo ārēji frivolo pāri, pārņem sajūta, ka viņi paši ir bohēma. Lai kurp viņi dotos, viņus pavada slava, nebeidzamas alkohola straumes un uzaicinājumi uz neskaitāmām ballītēm. Tas ir dzīvesveids, kas ļauj viņiem rīkoties tā, lai nākamā rīta laikrakstos būtu tenkas, kuras ”..nevar apturēt vai cīnīties pret tām – tu vienkārši iemācies spēlēt līdzi.” /9.lpp./, lai Zelda uzdrošinātos nēsāt ”zēngalviņu” un tērptos pārdrošos, modernos tērpos. Tikai… cik ilgi ir iespējams šādi eksistēt? Sev es šo jautāju jau pašos pirmsākumos un gaidīju brīdi, kad arī Zelda sāks to uzdot. Ir tikai saprotami, ka šis dzīvesveids neiekļauj terminu ”mājas” tā īstajā izpratnē. Man nudien šķiet dīvaini, ka tā laika augstākajai sabiedrībai šķita normāli ilgstoši nedzīvot vienā vietā…

Es redzēju, ka sieviete reizēm varētu vēlēties pati vadīt savu dzīvi, nevis sekot vīram kā iemīļots šunelis. /288.lpp./

Laiks pēc Pirmā pasaules kara un Pilsoņu kara ir īsts pārmaiņu laiks – mainās ne tikai vērtības, bet arī uzskati, parādās feministiskas idejas. Galvenais jautājums ir vai vīram ir tiesības ”vazāt” sievu un teikt, ka tikai viņam ir vārda tiesības, jo viņš viņu uztur un sievai ir tikai skaisti viņam blakus jāizskatās? Noteikti nepārsteigšu, bet… es nostājos Zeldas pusē, jo uzskatu, ka Frānsisam nebija taisnība. Lai arī cik ļoti literārajos kanonos viņš būtu novērtēts, kā cilvēks viņš bija zvērs. Izmisis gan. Nudien nesaprotu, ko viņš centās panākt aizliedzot Zeldai darboties un pašattīstīties. Vai tās būtu bijušas bailes no viņa personības aizēnošanas? Viņš būtu uzskatījis, ka sieva būs spožāka zvaigzne literatūrā, deju mākslā vai gleznošanā nekā viņš? Un pat ja tā, nesaskatu tajā neko sliktu un viņiem tā būtu bijusi papildus slava! No otras puses – kāpēc Zelda viņam pakļāvās? Mmm? Domāju, ka viņai būtu izdevusies vismaz puse no ieplānotā un Skots beigās būtu samierinājies. Pats galvenais – kā ir būt slavena vīra sievai? Spriežot pēc Zeldas un citām slavenu vīru sievām – diez kas nav! Visas tās bezgalīgās prasības, untumi un skandāli…

Jā, man šis darbs ļoti patika! Autore necentās šo stāstu pasniegt kā kaut ko ļoti sievišķīgu (t.i., dāmu romānu), tam piemita dziļums un plaša emocionālā gamma. Blakus laimei, labklājībai un skandalozumam, atradu arī izmisumu, nolemtību un vēlmi dzīvot citādāk. Un aktuāls paliek jautājums – kurš kuru dzina postā?

P.S. It kā nepārsteidz, bet patīkama ziņa vienalga – romāns tiks ekranizēts seriālā ar nosaukumu Z: The Beginning of Everything 2017.g.10.februārī.