Stikla kupols

plath1Ceļš, kādā pie manis nonāca Silvijas Plātas (Sylvia Plath, 1932 – 1963) Stikla kupols (1963) ir nedaudz… dīvains. Kaut kad ziemā par to runāja mans nu jau bijušais kolēģis, tad vēlāk tas atkal kaut kādās sarunās tika pieminēts. Iesāku lasīt K. Beikeres-Klainas Bāreņu vilcienu un arī tur bija pieminēta Plātas grāmata. Kas, pie velna, tas ir? Man klusi tika pačukstēts, ka Grāmatu svētkos šo grāmatu var dabūt uz svara. Lai kas tā arī būtu par sazvērestību, es paņēmu un iesvēru šo darbu savā somā. To vienkārši nedrīkstēja neņemt. Man bija jāzina, kāpēc daudzi to piemin.

Estere Grīnvuda ir jauna meitene no Bostonas ar lieliskām sekmēm mācībās. Ieguvusi praktikantes vietu prestižā Ņujorkas žurnālā, viņai ir mēnesis, lai izbaudītu lielpilsētas dzīvi. Kaut kas tomēr īsti nav un pēc šī mēneša mājās viņa atgriežas vīlusies. Zaudējusi dzīves orientierus un interesi par nākotni, viņa visu uztver vienaldzīgi. Depresijas mākta, viņa vēršas pie psihologa….

Ātrāk kaut ka nesanāca, bet prieks, ka šīs grāmatas izlasīšanu neesmu vilcinājusi vēl ilgāk. Aizgāja kā pa diedziņu un nebija miera, kamēr neaizvēru grāmatas pēdējo vāku. Domāju, ka mani uzrunāja vieglā, selindžeriskā maniere, kādā autore ir rakstījusi šo darbu. Tematiski darbs ir smags – depresija, psihene, šoka terapija… bet valoda to ataino tik viegli. Kādā brīdī prātā nāca Kīzija Kāds pārlaidās…., kur arī visa tā psihenes būšana sarakstīta tik vieglā manierē (ne pa tēmu – joprojām gribu to dabūt savā plauktā!).

Darbs ir publicēts īsi pirms viņas nāves un tā ir daļēji autobiogrāfiska. Esterei ar autori bija viena tieksme – cenšanās padarīt sev galu. Šķita, ka tas ir tikai viens mirklis, kad Estere jau kala savu nāvi. Un lai arī cik ļoti viņa to gribēja, viņai vienlaicīgi bija no tās bail. Vilinājums spert pēdējo soli bija ārkārtīgi liels un viņa vienmēr apbrīnoja ļaudis, kuri to spēja. Man ir grūti saprast, kādā laikā notiek romāna darbība, bet viens gan ir skaidrs – tieksme sevi nonavēt nav ārstējama ar šoka terapiju!

Tas mirklis, kad viss var saiet grīstē, ir tik trausls. Ja Esterei būtu patikusi naktsdzīve, viss varēja būt citādāk. Ja viņa nebūtu saņēmusi atteikumu, viss varēja būt citādāk. Ja viņa būtu pieņemusi piedāvājumu, arī tad viss varēja būt citādāk. Bet varbūt vaina ir nevis notikumos, bet Esteres attieksmē? Ja viņa lietas būtu uztvērusi citādāk, kaut kā vieglāk un plūstošāk, nekas no turpmākā nebūtu noticis? Patiesībā tas bija viens mirklis, kad lasot saproti, ka viņai viss vienalga. Kurā mirklī tas īsti notika?

Piekrītu priekšvārdā teiktajam, ka šis romāns stāv pāri laikiem. Eksistenciālie, identitātes un mērķa meklējumi ir aktuāli jebkuros laikos. Esteres noiešana no takas noteikti ir saistāma ar faktu, ka viņa nezināja, ko darīt tālāk ar savu dzīvi. Varētu, jau domāt, ka tādai izcilniecei nebūtu jābūt problēmām, bet tieši tādiem ir grūtāk pieņemt neizdošanos, atteikumu un citas neveiksmes. Šo es noteikti iesaku izlasīt. Liks mazliet padomāt.

Pēc darba izlasīšanas sāku domāt, ka virs katra galvas ir tāds stikla kupols. Jautājums ir tikai  tajā, cik zemu mēs ļaujam tam nolaisties.

2 comments on “Stikla kupols

  1. Atbalsojums: Pilns aptumsums | thestoryofelza

  2. Atbalsojums: Grāmatstatistika II | thestoryofelza

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s