Lasāmgabali XXV

Salīdzinoši īsi par divām grāmatām, lai nebūtu absolūts klusums. Tā teikt, lai parādītu, ka es vēl nedaudz tomēr lasu. Biju plānojusi atzīmēt trīs grāmatas, bet sapratu, ka par trešo – V. Kaijaka Koka kāja, Kapu māja – man nav īsti ko teikt. Viņa nupat pārizdoto tetraloģiju gan gribētos izlasīt!

300x0_mezoniga_puse_vaksIzlasīju jau pirms diezgan krietna brīža, šķiet pavasarī, bet tas tā. Tas bija pagājušais gads, kad mēs iepazināmies ar Sallijas Grīnas radīto Neitanu – puskodu. Par to esmu arī izteikusies, tomēr par triloģijas otro daļu Mežonīgā puse (2014) man negribas plaši izteikties. Tikai tik daudz, lai atminētos lasīto, kad gada nogalē iznāks noslēdzošā daļa. Sākot lasīt nedaudz baidījos no tā, ka būšu pilnībā aizmirsusi pirmās sižetu. Šeit jāuzteic autore, kura visu ļoti skaistā un saistošā veidā atgādina. Es nespēju notikumus atcerēties pilnībā, taču es tos spēju atcerēties bijušus. Arī šajā daļā Neitans ir diezgan dumpiniecisks un meklē savu vietu. Šķita, ka viņš to pat tā kā mazliet atrada, bet bija jāmācās pieņemt sava otra puse. Annalīsa bija tieši tāda pati kā pirmajā daļā. Kaitinoša, pareizi. Kaut kas manā attieksmē pret šo darbu ir mainījies. Atceros, ka pirmo es lasīju ar diezgan lielu baudu, šo… kā parastu darbu. Tas nespēja manī neko iekustināt. Man iepatikās Markuss, bet… ar viņu notika tieši tas, kas parasti notiek ar varoņiem, kuri man patīk. Jāatzīst, ka lieku cerības uz noslēdzošo daļu, jo šajā sižets ir it kā pavirzījies uz priekšu, izveidota Alianse, mednieki turpina medīt Neitanu, bet Alianse cīnās pret baltasiņu Padomi un tās vadītāju. It kā viss notiekās, bet vienalga šķita, ka notikumi tika vilkti garumā. Jāpiebilst, ka man patika vietas, kurās autore apraksta mežu, upes un gaisu – tie ir tik reāli, ka šķita, ka arī es tūlīt būšu mežā, kurā čalodama tecēs upīte, gaisu pieskandinās putni un visapkārt būs lapu un skuju smarža, zem kājām būs zeme un kaut kur aizcilpos zaķis. Lieta, kas noteikti jāpiemin – ļoti skaists grāmatas vāks!

pirms_es_aizeju_guletNegaidīti ātri izlasījās S. Dž. Votsona Pirms es aizeju gulēt (2011). Atceros, ka laikā, kad es sāku strādāt, es uz šo grāmatu skatījos ilgi un dikti. Skatījos tāpēc, ka nespēju izlemt kam dot priekšroku – grāmatai vai filmai. Nesen biju ieklīdusi Zvaigznē, ieraudzīju par vienu eiro un ņēmu ciet. Sākusi lasīt, atminējos, ka beigās skatījos filmu. Ja atmiņa mani neviļ, vajadzētu būt gandrīz viens pret viens. Kristīne ir cietusi negadījumā un tā sekas ir atmiņas zaudēšana. Nevis vienkārši neatminēties visu līdz brīdim, kad notika nelaime, bet vispār neatminēties gandrīz neko. dienu no dienas. Katrs rīts viņai sākas ar jautājumu ”kas es esmu?” un ”kas ir vīrietis man blakus gultā?”. Pēc žanra šis ir trilleris, bet rāmākais, kādu esmu lasījusi (cik nu es vispār esmu lasījusi). Pārsteidzoši, bet itin nemaz netracināja mūžīgais atkārtojums. Gluži otrādi – katru reizi kaut kāda informācijas druska nāca klāt un tas arī radīja nelielo spriedzi un sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Interesanta loma ir veltīta arī atmiņai un kā tā darbojas. Atmiņa un miegs ir tās divas lietas, kuras nekad neesmu izpratusi, bet ļoti gribētos. Ja vien par to viss būtu skaidrs. Lai nu kā, šis trilleris man nāca taisni laikā, jo neko nespēju palasīt. Tas ir viegls, diezgan aizraujošs un liek nedaudz šketināt un lipināt Kristīnes dzīves pavedienus, Bena rīcību, Neša padomu lietderību un jautāt: ”Kas, pie velna, notiek?”

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s