Dievs vienmēr ceļo anonīmi

Kad Lorāna Gunela (Laurent Gounelle, 1966) romāns Dievs vienmēr ceļo anonīmi (2010) vēl bija tikai Zvaigznes ”drīzumā” sadaļā, es uz to skatījos ar zināmu interesi, jo kaut kā šķita, ka varētu būt interesanti. Sanāca kā nu sanāca, jo par grāmatu mazliet piemirsu. Tā nodomāju to izlasīt savā atvaļinājumā, bet arī tas īsti nesanāca, jo darbu savās rokās dabūju tikai pēc atgriešanās no garās atpūtas. Droši vien, Īvs uz manu lēno atsauksmes rakstīšanu arī skatītos greizi un pateiktu visu, ko par to domā 😀

Elans Grīnmors ir gados jauns vīrietis, kurš nolēmis beigt savu dzīvi. Rēķini noslēgti, pēc viņa neviens nesēros… un tai pēdējā solī, kas jāveic, lai no Eifeļtorņa virsotnes lidotu pretī dzīves beigām, viņu iztraucē kāds vecāks vīrietis. Vārds pa vārdam un viņi noslēdz vienošanos, kuras neizpildīšanas gadījumā maksa būs Elana dzīvība. Viņš taču tāpat grasījās mirt…

Hmm… un tālāk jau ir grūti. Romāns ir ļoti… tam ir nedaudz filozofiska, psihoanalītiska un ekonomiska ievirze, kas man lasīšanas gaitā tā arī diezgan strikti iedalījās. Brīžos, kuros autors caur Elanu stāstīja visas tās uzņēmuma lietas un kā darbojas lielais bizness un birža, man bija mazliet garlaicīgi. Vietās, kur Īvs Elanam klāstīja dažādus psiholoģisko momentu knifus, bija interesanti un ir pat kaut kas tāds, ko es vienreiz gribētu sabiedriskajā transportā izprovēt 😀 Cerams, ka ”neatraušos” no sava izmēģinājuma trusīša un tikšu cauri ar vieglu burkšķēšanu 😀

Var jau būt, ka piesienos sīkumiem, bet manā skatījumā darba mīnuss ir autora valoda. Tā ir sausa un diezgan neizteiksmīga. Tā nespēja mani aizķert nevienā brīdī. Ļoti iespējams, ka man tā šķita tikai daudzo psiholoģisko diskusiju dēļ. Tā dēļ prātā pazibēja domas arī par Īva runas dāvanām – vai tās kaut kādā veidā bija hipnotizējošas?

Tā, superlielos vilcienos, šis darbs ir par pašpaļāvības un pašpārliecinātības atgūšanu. Reizēm mēs gaužamies par neko un tāpējādi sevi psiholoģiski slikti noskaņojam. Kā teiktu Īvs – gūstam neapzinātu labsajūtu no domas, ka esam sevi sagruzījuši un pieņemam to kā ikdienas sastāvdaļu. Ko lai saka, Elans bija ļoti, ļooti nepārliecināts vīrietis. Gan jau ka tādi patiešām kaut kur eksistē, bet… Mani Elans kaitināja. Ne visu laiku, bet lielākoties. Jāsaka gan, ka mazliet apbrīnas vērta ir viņa spēja tik precīzi pildīt uzdotos uzdevumus…

Kad es biju tikusi līdz pusei un jau sāku nogurt no lasāmā, autoram labpatika samežģīt sižetu. Tad es saberzēju rociņas un man tapa patiešām interesanti, jo beidzot arī Elans aizdomājās līdz jautājumam: ”Kas vispār ir Īvs Dibreijs?” Šī arī bija tā vieta, kurā pa īstam varēja manīt kaut kādas pozitīvās izmaiņas Elana personībā. Ja nebūtu autora sausais rakstības stils, manuprāt, šīs pārmaiņas būtu labāk redzamas. Gandrīz aizmirsu piebilst – autors ir ko interesantu izdomājis pašās darba beigās. Man tas nāca kā mazs pārsteigums!

Kas vēl? Vēl viens iemesls, kāpēc es biju gribējusi lasīt šo darbu, bija tā popularitāte kaimiņzemēs. Noskaidroju. Domāju, ka šī grāmata nav spējusi mani patiesi uzrunāt, jo es neesmu spējīga lasīt psiholoģiska rakstura grāmatas (ar tām es domāju visas tās, kuras skaidro prāta darbību, reakcijas, kā manipulēt utt., apmēram to, ko izdod Lietusdārzs) un ka izrādās, pat ne daiļliteratūrā. Izslēdzot lielās psihoanalītiskās vietas, viss pārējais bija diezgan interesanti. Ne gluži man, bet… vienalga. Un tas triks sabiedriskajā transportā būs jāizprovē 😀