Atmiņas par bibliotēku

IMG_8310

Daļa no mana krājuma lielās revīzijas laikā

Kaut kad pasen MsMarii padalījās ar savām atmiņām par bibliotēku. Izlasīju un man tas likās tik jauki – dalīties publiski tik lieliskā lietā. Tas izrādījās stafešraksts un kociņš ar Daiņa gādību ir nonācis arī manās rokās. Te nu būtu divas puses – no vienas interesanti, ko es atcerēšos, jo ar bērnības atmiņām man ir švakri, no otras – nu, nē, negribu 😀 Lai nu kā, darīšu visu, lai tas čemodāns nebūtu tukšs (atsauce uz Beigbedera Franču romānu, kur ”es rakājos pa atmiņu kā pa tukšu čemodānu un neko tur neatrodu, ..” /13.lpp./.)

***

Lai kā es arī censtos, nekādi nespēju atcerēties savas pirmās gaitas bibliotēkā. Atminu vien to, ka sāku uz turieni doties līdzko iedraudzējos ar burtiem. Pirmsākumos grāmatas ņēmu no divām bibliotēkām – skolas un pilsētas. Pilsētas bibliotēkas mums ir pat divas – bērnu un pieaugušo, bet nu jau tās abas ir apvienojušās vienā ēkā.

Skolas bibliotēka man nepatika un arī bibliotekāres neizskatījās jaukas (vēlāk es šīs domas mainīju, bet vienalga no turienes uz mājām neko neņēmu). Iegriezos tikai, lai saņemtu un nodotu mācību grāmatas un retās reizes, kad tur notika literatūras stundas. Mana saikne izrādījās pilsētas bērnu bibliotēka. Manā bērnībā tā neatradās tur, kur tā ir tagad. Toreiz tā bija gandrīz blakus manai mājai, kur šobrīd dzīvo info centrs. Tas gan ir iekārtojies pirmajā stāvā un tas man nebija vajadzīgs, jo bibliotēka bija iekārtojusies stāvu augstāk. Joprojām atceros, cik ļoti man patika kāpt pa tām kāpnēm, jo tām bija tāda savādi patīkama čīkstoņa. Tad bija jāgriežas pa labi par 180grādiem un jādodas gandrīz līdz logam. Līdzās logam bija durvis ar zvaniņu. Tas vienmēr brīdināja par manu ierašanos.

Atverot durvis, man pretī pavērās gaiša, patukša telpa, jo visi grāmatplaukti bija izvietoti blakustelpā, bet šajā bija tikai jaunumu plaukts un šķiet, ka arī žurnāli, varbūt vēl kādas mēbeles. Nostājusies līdzās galdam, kurā bija nododamas grāmatas, ar acs kaktiņu gandrīz vienmēr pētīju grāmatu jaunumus. Ar laiku šo niķi atmetu, jo gribējās papļāpāt ar bibliotekārēm un tikai tad metu acis uz jaunumiem. Pareizi! Tieši tur sākās mana poteriāde un katru reizi jautāju, vai nav pienākusi mana kārta un grāmata ir jau dabūjama 🙂 Tur uz maiņām strādāja divas un abas bija jaukas. Vienmēr varēja par kaut ko parunāties. Tagad no abām ir palikusi tikai viena, kuru reizumis sastopu un vienmēr ir prieks nejauši saskrieties 🙂

Iegājusi blakustelpā, vienmēr izbaudīju tur esošo klusumu. Kaut kā patrāpījos laikā, kad tur neviena cita nebija. Jā, tad datoru manā bibliotēkā nebija! Tā, viena klusumā klīdu gar garajiem plauktiem un ar pirkstiem braucu pār grāmatu muguriņām, cenšoties saprast, kura tad būs īstā. Kad šo laikietilpīgo procesu biju beigusi, pieklājīgi atvadījos ar divām trim grāmatām somā. Aizverot aiz sevis durvis, zināju, ka es būšu atkal klāt pēc nedēļas divām…

Tas tiešām bija laiks, kad es lasīju ļoti daudz un brīžiem pat nezināju vairs, ko ņemt. Savādi vienīgi liekas tas, ka es praktiski nemaz neatminos, ko es esmu lasījusi un ko nē…

***

To, kā mana bibliotēka pārcēlās uz jaunajām, tagadējajām mājām neatceros. Lai kā arī es sasprindzinātu atmiņu, tās nedodas rokās. Es noteikti šo posmu esmu piedzīvojusi, jo kādu laiku gāju arī uz jauno ēku. Arī tajā bērnu un jauniešu bibliotēka bija otrajā stāvā, bet tās vairs nebija patīkami čīkstošās kāpnes un arī atmosfēra bija mazliet pamainījusies. Bija uzradušies datori un tur vienmēr šķita skaļi, jo neizbēgami bija strīdi par sēdēšanu pie datora. Lasāmā tur man kļuva par maz, tāpēc ar laiku pasāku iegriezties tikai papļāpāt un pašķirstīt kādu žurnālu. Šķiet, ka kādu reizi izmantoju arī datora pusstundas fīču, jo tolaik mājās man tādas mantas vēl nebija.

Tās pašas mājas pirmajā stāvā iekārtojās pieaugušo bibliotēka, kurā pirms tam biju iegriezusies vien pāris reizes ejot līdzi mammai. Tad tā atradās patālu no manām mājām, bet atminos, ka nodomāju: ”Cik augsti plaukti un cik daudz grāmatu!” Man tā šķita varenāka par bērnu bibliotēku…

Jā, es pasāku dzīvoties pa pirmo stāvu. Šķita, ka grāmatu jaunumi tur bija krietni biežāki un regulārāki nekā otrajā stāvā. Arī šajā strādāja divas bibliotekāres, bet iedraudzējos tikai ar vienu. Ar viņu joprojām sanāk papļāpāt un ne tikai par grāmatām 🙂 Otrai bija gauži nepiemērots vārds – Jautrīte – un viņa vienmēr atstāja negatīvu, par visu purpinošu iespaidu. Nekad neuzkavējos tur ilgāk nekā nepieciešams, ja bija iekritusi viņas darbadiena. Ja bija tā, kas man patika – tad gan. Šo bibliotēku es apmeklēju arī studiju laikā, bet tad tas kļuva aizvien grūtāk, jo retāk sanāca braukt uz mājām, bet grāmatu termiņi negaidīja. Man ļoti nepatika tos pagarināt…

***

Tieši pieaugušo bibliotēka mani iedvesmoja sākt veidot pašai savus krājumus. Ja biju izlasījusi, kādu satriecoši labu darbu, gribējās iegūt to savā īpašumā. Tieši tur es iemīļoju divus no sev mīļajiem autoriem – Eko un Rušdi, tāpat arī Remarku, Dikensu, Ā. Kroninu u.c. Daudz palīdzeja arī mammas ieteikumi, kad jutos apmaldījusies grāmatu plauktu labirintos, jo nereti uz turieni devāmies kopā.

Šobrīd es uz bibliotēkām neeju. Neesmu tur bijusi ļoti, ļoti sen. Protams, ir gadījies kādam aiziet līdzi, bet tā lai es pati ko tur ņemtu, nē. Esmu jau tik ļoti pieradusi lasīt savas grāmatas, ka man vairs nepatīk tās lasīt termiņā. Un ja grāmata ir laba, man negribas arī to atdot… Varētu jau arī aizņemties uz neatdošanu, bet jūtos pārāk godīga tādai rīcībai…

Ziniet, reizumis man pietrūkst manas bibliotēkas. Tās nepiespiestās auras, klīšanas gar plauktiem, grāmatu smaržas un vieglās pļāpas ar bibliotekārēm.

***

Esiet tik mīļi un paši pārņemiet stafeti! Jums noteikti ir kas sakāms šajā jautājumā!

Lasāmgabali XXIII

bf8d8728-1cbe-431a-9f3e-52c1adc77547Laikā, kad es studēju un vēl mazliet pirms tam, man bija izveidots lasāmo darbu saraksts. Biju pietiekoši naiva, lai ticētu, ka to visu kādreiz arī izlasīšu, jo sarakstu papildināju diezgan cītīgi. Viena no šīm grāmatām bija Annas Frankas dienasgrāmata. Laiks gāja, no saraksta tika izlasīta vien retā un ar laiku es par to vispār aizmirsu. Pagājušajā mēnesī kaut kādā veidā sarunas laikā tika iepīts Annas Frankas vārds. Uz manu: ”Gribētos izlasīt”, saņēmu: ”Man ir”. Tā nu sajūsmināta saņēmu šo darbu un ņēmos lasīt.

1942.gada jūnijā ebreju meitenei Annai Frankai paliek 13 gadu. Savā dzimšanas dienā viņa saņem dienasgrāmatu. Sākumā viņa nezina, ko un kā tajā īsti rakstīt un kam to adresēt. No sākuma ierakstiem top skaidrs, ka viņa ir diezgan dzīvespriecīga, ļoti aktīva un bezgalpļāpīga meitene, kura noteikti būtu gatava baudīt dzīvi, ja ne tas karš… Tai pašā 1942.g., pēc trim nedēļām no dienasgrāmatas saņemšanas dienas viņa ar savu ģimeni un vēl divām, ir spiesta noiet pagrīdē – slēptuvē tiek pavadīti divi gadi un viss tajā pieredzētais ir lasāms dienasgrāmatā.

Par to, kas īsti ir bijusi Anna Franka un diskusijas par dienasgrāmatas autentiskumu var palasīt i-netā, negribas lieki atkārtoties. Katrā ziņā – es dienasgrāmatai ticu un domāju, ka šī nav vienīgā šāda veida liecība par pagrīdes dzīvi. Lai arī es to lasīju diezgan lēni un ar īslaicīgām pauzēm, man tā ļoti, ļoti patika. Ņemot vērā Annas mazos gadus, viņai bija neparasts domu dziļums. Viņa bija arī ļoti uzcītīga, apzinīga un ļoti dzīvotgriboša, lai reiz varētu sarakstīt darbu ”Paslēptuve”, kas būtu balstīts uz viņas pašas dienasgrāmatu. Šo domu viņa diemžēl nerealizēja.

Runā, ka šī dienasgrāmata esot pašas Annas vairākkārt labota (līdzīgi kā to esot darījusi Virdžīnija Vulfa), iepinot arī tekstus par politisko situāciju karā un Nīderlandi. Par to mazliet žēl, jo būtu gribējies lasīt pirmavotu, kurā, iespējams, vēl vairāk varētu sajust Annu un viņas kvēlās ilgas pēc brīvības, skaļas smiešanās un dzīves alkām. Lai arī pāris vietās viņa ir minējusi, ka labāk viņi visi būtu miruši nekā šādi paslēptuvē ciestu, var manīt, ka patiesībā viņa tā nedomā. Dzīvot šaurībā, ar daudziem noteikumiem, lai viņi netiktu atklāti un spēt sadzīvot ar pārējiem nav viegli, tomēr viņa cer un tic, ka reiz viss beigsies un viņa kļūs par rakstnieci…

Bet kā jau teicu – man tiešām ļoti patika un prieks, ka darbu aizdevi lasīšanā :* 🙂

***

Atvaļinājuma laikā, kas man bija pirms mēneša,  nesanāca 15781594._UY389_SS389_dikti daudz lasīt, bet G.G.Markesa stāstu un īsromānu krājumu Nestundā, gan pacentos izlasīt. Nu, gandrīz visu, jo arī šo es lasīju ar palieliem pārtraukumiem pa vidam pamanoties lasīt ko pavisam citu. Viņa 100 vientulības gadu bija kaut kas brīnumjauks, tapēc gribējās zināt, kā viņš raksta stāstus. Visi mani neaizrāva, bet lielākā daļa patikās gan.

Neatceros, kad vēl es būtu tik juceklīgā kārtībā lasījusi stāstus kā šo krājumu. Vispirms es steidzu izlasīt Pulkvedim neviens neraksta, jo to es biju gribējusi jau sen. Tad es lasīju kaut ko no beigām, tad no vidus utt. Kā pēdējos es atstāju īsromānus (vai garstāstus? kur ir atšķirība?) Kritušās lapas un Nestundā. Jā, labākais bija pataupīts beigām, bet tad es to vēl nezināju 🙂

Pulkvedis bija nedaudz skumjšs stāsts, bet tam cauri vijās neliela cerību aura un milzu pacietība un gribasspēks. 15 gadus gaidīt sev pienākošos veterāna pensiju un ticēt, ka reiz tā tiešām pienāks, dzīvot drausmīga nabadzībā un uzturēt cīņas gaili tikai tāpēc, ka tā ir vienīgā piemiņa no dēla. Jā, vēl ticība, ka gailis cīņās uzvarēs un nabadzībai vairs mājās nebūs vietas. Es biju pārsteigta, ka šis stāsts ir tik īss, jo kaut kā biju iedomājusies to krietni garāku.

No stāstiem vēl patika Brīnišķīgākā diena Baltasara mūžā, Visskaistākais slīkonis pasaulē, Spoku kuģa pēdējais brauciens un vēl daži. Tajos visos parādās Markesam raksturīgais maģiskais reālisms un kaut kur jau sastapti tēli. Daži stāsti likās nedaudz dīvaini, bet tajos jautās kaut kas fascinējoši skaists, kaut kas, kas liek lasīt un jūsmot par Markesa valodu un lasāmo. Kad es biju izlasījusi jau pieminētos kā pēdējos atstātos īsromānus, secināju, ka ir iespējams izveidot vienu lielu stāstu ar sīkākiem atzariem. Viss ir jāsāk būvēt no Vientulības gadiem. Tam visās pusēs var ”piekabināt” šī krājuma stāstus, jo neredzīgā vecmāmmiņa un meita, kura darina mākslīgās rozes ir sastopama arī Nestundā, liela daļa stāstu (ja ne visi) norisinās Markesa Makondo utt.

Pat nezinu, ko lai vēl tādu piebilstu, jo Markess kā jau Markess – brīnišķīgs!

HHhH

Binet, LaurentKoši sarkans vāks, četri vienādi burti un Dens Dimiņš kā tulkotājs. Mani rādītāji, lai gribētu darbu dabūt savās rokās. Ok, kad to šķirstot uzdūros Džonatana Litela vārdam, mana interese tika uzkurināta dubultā. HHhH (2010) => Himlera smadzenes sauc Heidrihs (Himmlers Hirn heißt Heydrich [grāmatā īsto vietu vairs nespēju atrast, tulkots ar google]). Jau zinu, ka noteikti atkārtošos, bet Lorāns Binē (Laurent Binet, 1972) ir uzrakstījis kaut ko savā ziņā ģeniālu.

Iztiksim bez anotācijas. Galvenā tēma ir operācija Antropoīds, kas tika īstenota Prāgā 1942.gada maijā. Tās mērķis bija atentāts pret Reinholdu Heidrihu un tās īstenotāji – izpletņlēcēji Kubišs un Gabčīks. No pašiem pirmsākumiem ar Reinholda dzimšanu un bērnību līdz par atentāta sekām un pārmaiņām, kas seko.

Binē pēc profesijas ir skolotājs un, manuprāt, tā ir tā atslēga, kas ļauj viņam rakstīt tik oriģināli. Viņš ir vēsturnieka dēls un tas ir tas, kas ļauj viņam rakstīt tik skrupolozi. Jā, ļoti, ļoti patīk veids, kādā uzrakstīta šī grāmata. Viena nodaļa vēsta par to, kā viņš to raksta, nākamā vēsta jau par pašu romānu un tad viņš atkal atgriežas pie tēmas ”romāns top tā”. Tiešām kaut kas ģeniāls. Lai arī romānu es lasīju lēnām, tomēr tikusi pāri pusei, vairs nespēju sevi bremzēt. Gribēju to labumu pataupīt un pastiept ilgākam laikam, bet nesanāca!

Man nav ne jausmas, cik ilgā posmā tapa šis netipiskais romāns (palaidu garām?), tomēr jāsaka, ka ārkārtīgi pārsteidza autora pieeja darbam – izpētīts katrs sīkums, piemēram, autoram svarīgs šķiet jautājums par Heidriha mersadesa krāsu utt.. Šīs sīkumainības dēļ vietumis ir grūti saprast, kas tiek lasīts – romāns vai Vēsture. Jā, man šis ir kaut kas starp vēsturisku romānu un vēstures izklāstu. Ja pārējie viņa darbi arī ir šādi, tad dodiet to man! Dimiņ? 😀

Vai kādam ir radies jautājums, kāpēc darbs ir šāds un ne tāds kāds daiļliteratūrā pieņemts? Mierīgi taču varēja izdomāt kaut kādu sākuma sižetu un tad iepīt to operāciju. Ziniet, tad tas nebūtu tas un arī autoram tas šķita nepieņemami, jo kā viņš rakstīja – Heidrihs nav nekāds papīra tēls. Viņš bija ”gaišmatainais zvērs”, ”Prāgas bende” un ”miesnieks”. Vispār biedējoši domāt, par ko cilvēki ir spējīgi kļūt, jo bērnībā Heidrihs nebija vienaudžu iemīļots un diezgan vientuļš. Iespējams, pieauguši viņi par to samaksāja ar savu nāvi kādā no Heidriha pavēlēm gestapo… Lai saprastu, kas par zvēru ir Heidrihs, ir nepieciešams ieskats viņa bērnībā un dzīvesgājumā. Tāpat kā ieskats visās pārējās lietās, kuras autors sniedz – Čehoslovākijas sadalīšana, Beneša laišanās uz Londonu, spiegu tīkla apspiešana utt.. Protams, arī Gabčīka un Kubiša detalizētie raksturojumi.

Viens ir skaidrs – Dimiņš ir piepulcināts pie maniem tulkotāju favorītiem, Binē ir mans jaunākais autoru atklājums un oriģinālākais vēsturiskais romāns, kādu esmu lasījusi!!! Sajūsma nudien liela (izlasīju, jau pirms nedēļas) un tā nav izklāstāma vārdos, tāpēc – piedodiet par īso atsauksmi! Baudiet paši 🙂

Dievs vienmēr ceļo anonīmi

973688205_B974068362Z.1_20141117112421_000_GBC3FI9BP.1-0Kad Lorāna Gunela (Laurent Gounelle, 1966) romāns Dievs vienmēr ceļo anonīmi (2010) vēl bija tikai Zvaigznes ”drīzumā” sadaļā, es uz to skatījos ar zināmu interesi, jo kaut kā šķita, ka varētu būt interesanti. Sanāca kā nu sanāca, jo par grāmatu mazliet piemirsu. Tā nodomāju to izlasīt savā atvaļinājumā, bet arī tas īsti nesanāca, jo darbu savās rokās dabūju tikai pēc atgriešanās no garās atpūtas. Droši vien, Īvs uz manu lēno atsauksmes rakstīšanu arī skatītos greizi un pateiktu visu, ko par to domā 😀

Elans Grīnmors ir gados jauns vīrietis, kurš nolēmis beigt savu dzīvi. Rēķini noslēgti, pēc viņa neviens nesēros… un tai pēdējā solī, kas jāveic, lai no Eifeļtorņa virsotnes lidotu pretī dzīves beigām, viņu iztraucē kāds vecāks vīrietis. Vārds pa vārdam un viņi noslēdz vienošanos, kuras neizpildīšanas gadījumā maksa būs Elana dzīvība. Viņš taču tāpat grasījās mirt…

Hmm… un tālāk jau ir grūti. Romāns ir ļoti… tam ir nedaudz filozofiska, psihoanalītiska un ekonomiska ievirze, kas man lasīšanas gaitā tā arī diezgan strikti iedalījās. Brīžos, kuros autors caur Elanu stāstīja visas tās uzņēmuma lietas un kā darbojas lielais bizness un birža, man bija mazliet garlaicīgi. Vietās, kur Īvs Elanam klāstīja dažādus psiholoģisko momentu knifus, bija interesanti un ir pat kaut kas tāds, ko es vienreiz gribētu sabiedriskajā transportā izprovēt 😀 Cerams, ka ”neatraušos” no sava izmēģinājuma trusīša un tikšu cauri ar vieglu burkšķēšanu 😀

Var jau būt, ka piesienos sīkumiem, bet manā skatījumā darba mīnuss ir autora valoda. Tā ir sausa un diezgan neizteiksmīga. Tā nespēja mani aizķert nevienā brīdī. Ļoti iespējams, ka man tā šķita tikai daudzo psiholoģisko diskusiju dēļ. Tā dēļ prātā pazibēja domas arī par Īva runas dāvanām – vai tās kaut kādā veidā bija hipnotizējošas?

Tā, superlielos vilcienos, šis darbs ir par pašpaļāvības un pašpārliecinātības atgūšanu. Reizēm mēs gaužamies par neko un tāpējādi sevi psiholoģiski slikti noskaņojam. Kā teiktu Īvs – gūstam neapzinātu labsajūtu no domas, ka esam sevi sagruzījuši un pieņemam to kā ikdienas sastāvdaļu. Ko lai saka, Elans bija ļoti, ļooti nepārliecināts vīrietis. Gan jau ka tādi patiešām kaut kur eksistē, bet… Mani Elans kaitināja. Ne visu laiku, bet lielākoties. Jāsaka gan, ka mazliet apbrīnas vērta ir viņa spēja tik precīzi pildīt uzdotos uzdevumus…

Kad es biju tikusi līdz pusei un jau sāku nogurt no lasāmā, autoram labpatika samežģīt sižetu. Tad es saberzēju rociņas un man tapa patiešām interesanti, jo beidzot arī Elans aizdomājās līdz jautājumam: ”Kas vispār ir Īvs Dibreijs?” Šī arī bija tā vieta, kurā pa īstam varēja manīt kaut kādas pozitīvās izmaiņas Elana personībā. Ja nebūtu autora sausais rakstības stils, manuprāt, šīs pārmaiņas būtu labāk redzamas. Gandrīz aizmirsu piebilst – autors ir ko interesantu izdomājis pašās darba beigās. Man tas nāca kā mazs pārsteigums!

Kas vēl? Vēl viens iemesls, kāpēc es biju gribējusi lasīt šo darbu, bija tā popularitāte kaimiņzemēs. Noskaidroju. Domāju, ka šī grāmata nav spējusi mani patiesi uzrunāt, jo es neesmu spējīga lasīt psiholoģiska rakstura grāmatas (ar tām es domāju visas tās, kuras skaidro prāta darbību, reakcijas, kā manipulēt utt., apmēram to, ko izdod Lietusdārzs) un ka izrādās, pat ne daiļliteratūrā. Izslēdzot lielās psihoanalītiskās vietas, viss pārējais bija diezgan interesanti. Ne gluži man, bet… vienalga. Un tas triks sabiedriskajā transportā būs jāizprovē 😀