Tas ir Monē, van Gogs un Rembrants: dižie gleznotāji

Māksla ar mani runā, bet glezniecība nē. Tā es biju domājusi līdz šim. Laikam jau ir tā, kā saka – viss atkarīgs no tā, kā neinteresantais tiek pasniegts. Sāras Papvērtas Tas ir Monē (2015), Džordža Rodema Tas ir van Gogs (2015) un Džorellas Endrūsas Tas ir Rembrants (2016) darbos viss tiek pasniegts saistoši, vizuāli un diezgan kičīgi. No šīs sērijas iepriekš esmu lasījusi arī par Dalī (lasāms šeit.)

Ilgi šie trīs vīri manī lūkojās, līdz es viņus pamanīju. Viņi gribēja, lai es tos iepazīstu. Kad visus trīs darbus biju izlasījusi, secināju, ka neko īpašu iepriekš no viņu biografijām neesmu zinājusi. Atmiņā bija tikai dažas patiešām spilgtas gleznas un tas arī viss.

9789984235233_9Vispirms es steidzos iepazīties ar Oskaru Klodu Monē (1840 – 1926). Lai arī no gada uz gadu skatos uz kalendāriem ar viņa gleznu reprodukcijām, nevienu tā arī neesmu iegādājusies. Bet kas gan ir kalendārs salīdzinājumā ar grāmatu! Par Monē biju informēta jau krietni iepriekš, jo biju skatījusies filmu The Impressionists (2006). Tolaik sapratu, ka šis virziens ir man krietni vien tuvāks nekā citi. Vēlreiz to man apliecināja Papvērtas darbs.

Lai arī Monē ceļš uz slavu bija grūts, viņš nepadevās. Droši vien tāpat kā citās jomās, arī mākslas pasaulē nav viegli izlauzt savu ceļu, ja tevi (pareizāk būtu teikt – visus impresionisma celmlaužus) apspiež un noraida kaut kādi valdošie ideāli un noteikumi. Daudziem tā laika kritiķiem un sabiedrībai jaunais gleznošanas virziens šķita nepieņemams. Nu, kā var gleznot ar tādiem triepieniem un krāsas kārtām?! Prieks par brīdi, kad impresionisti apvienojās un sarīkoja paši savu izstādi. Vēl lielāks prieks, kad Monē nonāca pie domas par personālizstādi, jo citādi šaubos, ka viņš būtu nonācis tur, kur nonāca.

Apsēsts. Viņš bija pilnībā apsēsts ar glezniecību. It īpaši ar dabas ainavām. Ir vairākas ainavas, kuras mani uzrunā un gribētos kādreiz redzēt ‘’dzīvajā’’, piemēram, tās, kas izstādītas Parīzes Tilerijas dārza Oranžērijā. Viņa dabas ainavām piemīt kaut kas vārdos neizsakāms. Tās ir tik dzīvīgas, ka klātienē noteikti rastos sajūta, ka ūdensrozes un siena gubas ir sasmaržojamas, dzirdama koku šalkoņa vai jūtams dabas rastais miers pievakarē.

Daru visu iespējamo, lai parādītu, ko esmu pieredzējis dabas priekšā… un visbiežāk cenšos parādīt savas izjūtas. Strādājot es pilnīgi aizmirstu par elementārākajiem glezniecības likumiem, pat ja tādi pastāv. /78.lpp./

Tūlīt pēc tam es iepazinos ar Vinsentu van Gogu (1853 – 1890). 9789984235035Zināju tikai par viņa ausi un gleznām Saulespuķes un Zvaigžņotā nakts. Nekas dižs, vai ne? Hmm… kā gleznotājs viņš mani nesaista. Kaut kā viņa darbos nespēju ieraudzīt to saikni/knifu, kas man liktu vērties un vērties gleznojumā. Bet, ja runājam par viņu kā cilvēku, tad man viņa bija žēl.

Traģisma elpa ap viņu dvesa jau bērnībā. Domāju, ka tieši tāpēc viņš bija tik kluss, noslēgts un agri vai vēlu sabojāja attiecības ar tuviniekiem un draugiem. Ja runājam par tuviniekiem, tad man apbrīnas vērta šķiet viņa sarakste ar brāli Teo. Tas taču ir tik skaisti, ka vēstulē var izstāstīt visu, ko jūt un redz un to visu arī vizualizēt mazās skicītēs.

Lai arī viņam neizdevās teoloģiskais ceļš, viņš centās savu redzējumu parādīt gleznās – paša dzīve nebija nekāda spožā, bet viņš juta līdzi nelaimīgajiem, slimajiem un cilvēkiem, kuri smagi strādāja, lai nopelnītu pāris grašus. Un tā viņš iepazinās ar postimpresionismu. Bet kā jau minēju, viņa gleznas lielākoties mani nesaista.

Man labāk patīk zīmēt cilvēku acis, nevis katedrāles, jo acīs ir kas tāds, kā nav svētnīcās… cilvēka dvēsele. /26.lpp./

Skumji, ka viņa dzīve bija tik neizdevusies. Iespējams, ja viņa mīlestība vairākkārt nebūtu noraidīta un sabiedrība uz viņu neskatītos kā uz trako, tā būtu labāka. Jā, iespējams, tā joprojām būtu vientuļa, bet tai nebūtu nelaimīguma auras. Kad lasīju par to, kā tapa viņa Kraukļi virs kviešu lauka, zināju, ka turpmākais nebūs labi. Un nebija arī. Skumji, ka viņš nepiedzīvoja savu atzīšanu, jo kas zina, kāds būtu bijis viņa turpmākais liktenis…

9789984235592Rembrantu van Reinu (1606 – 1669) es pietaupīju vakaram. Ar vecmeistariem jau nevar šā tā. Lasot par Rembrantu, prātā atausa viens no studiju laika semināriem, kuros bija jāanalizē jauno laiku gleznas un jāmeklē apslēptie simbolismi. Tā kā viņam bija saikne ar Karavadžo, kuru es biju izvēlējusies seminārā, tad sagribējās, lai arī par viņu taptu šāda grāmata 🙂

Atgriezīsimies pie Rembranta. Viņa gleznas man kaut kā bija paslīdējušas garām nepiefiksētas. Tām ir bībeliskie sižeti, bet ļoti daudzās ir sazīmējams viņš pats un viņa sieva Saskija. Viņam ārkārtīgi patikuši portreti un it īpaši pašportreti. Kā gan vēl ir iespējams iepazīt cilvēka mīmiku? Ja runājam par to, tad ārkārtīgi patīk viņa piecus centimetrus mazais Pašportrets ar plati ieplestām acīm. Tāds mazs laukums, bet tāda meistarība!

Negribas runāt par viņa dzīvi, lai gan šķiet, ka viņš ir bijis viens no retajiem turīgajiem māksliniekiem, kurš daudz ko ir varējis atļauties. Šāds dzīvesveids viņu pieradināja dzīvot pāri līdzekļiem un vēlāk nonākt pamatīgās finansiālās grūtībās līdzi paraujot arī dēla un mazmeitas finanses…

Jāatzīst, ka īsti neizprotu kā tika darinātas gravīras, bet tās man patīk labāk nekā Rembranta gleznas. Kaut kā liekas, ka tās ir grūtāk veidojamas un līdz ar to ir jāieliek lielāka meistarība. Labi, Dīreru viņam nepārspēt ( 😀 ) , bet Omvala ir nudien skaista gravīra, tāpat kā Jana Siksa portrets. Šīs gravīras šķiet tik tīras, bez liekām detaļām. Prieks skatīties!

***

Nobeigumā varu teikt tikai šo – šai sērijai būs turpināties, jo tā ir tādiem cilvēkiem kā es. Ir atrasts patiešām interesants veids kā cilvēkus, kuri ar glezniecību ir vairāk nekā uz Jūs, iepazīstināt ar mākslas pasauli un tās dižgariem. Man patīk ne tikai veids, kādā ir izklāstīta viņu biogrāfijas, bet arī daudzās tekstu ilustrācijas, gleznas un to skaidrojumi. Lasiet un baudiet – ir tā vērts!