Miniatūriste

BN-HG415_myweek_12S_20150305115243Iemesli, kāpēc vienai vai otrai grāmatai tiek dota iespēja tapt izlasītai, ir dažādi. Vienām pietiek ar nosaukumu, citām ar autora tautību, citām ar vēl ko citu. Džesijas Bērtones (Jessie Burton, 1982) debijas romānu Miniatūriste (2014) es iekāroju skaistā vāka, laikmeta, darbības vietas un anotācijas dēļ. Šobrīd autore strādā pie sava otrā romāna par Spānijas pilsoņu karu un notikumiem Londonā pēc 30 gadiem. Nepārsteigs, bet izklausās interesanti 🙂

Ir 1686.gads. Astoņpadsmit gadus jaunā Nella Ortmana, nu jau Branta, no Asendelftas ierodas Amsterdamā. Durvis atver vīra māsa Marina un kalpone Kornēlija. Tā nu sagadījies, ka jaunais vīrs vēl nav atgriezies no sava tirdzniecības ceļojuma. Sagaidīšana ir vēsa, pat nedaudz rupja. Kā atlīdzību par notikušo, vīrs sievai kā kāzu dāvanu uzdāvina leļļu māju, kas ir kopija lielajai mājai. Lai to varētu iekārtot, Smita sarakstā tiek atrasts miniatūrists…

Laikam jau sākušu ar to, ka šis nebija tāds romāns, kādu es to biju iedomājusies, bet ne tāpēc tas būtu sliktāks. Nē, es vienkārši nebiju gaidījusi tik daudz dialogu, mans, vēl lasīt nesākušai, viedoklis par miniatūristi bija citādāks un… vēl tā neaprakstāmā sajūta, kad paņem rokās grāmatu un esi pārliecināts par tā saturu un izklāsta veidu. Un neviens no priekšstatiem neapstiprinās. Tā vietā es tiku iemesta spokainajā Brantu mājā, ģimenes noslēpumos un pukstošajā Amsterdamā. Tas, ko es lasīju, man patika. Tajā jautās kaut kas tāds… sākotnēji noslēpumaini mistērisks, tad mani pārņēma neticība dažādo notikumu dēļ, bet beigās pāri palika tikai skumjas. Un tikai tad es sapratu, ka romāns ir drāma ar pavisam nelielu cerības staru.

Jau tajā brīdī, kad es biju izlasījusi rindas par to, ka Johanesa, jaunā vīra, nav mājās, manī brieda aizdomas un neliels nemiers par Nellas nākotni. Tiesa, es nevienā mirklī neiedomājos tādu notikuma pagriezienu. Mani tas nešokēja, bet 17.gadsimtā tā vienkārši bija elles zemes virsū. Jāatzīst, ka mani priecēja Nellas izaugsme. Viņa ieradās kā naiva un nekā nesaprotoša, ar cerībām un sapņiem par laimīgo laulības dzīvi. Tā bija tikai ilūzija. Ar katru jaunatklāto noslēpumu šķita, ka Nellas personība tikai aug un ļoti priecēja viņas uzņēmība uz darba beigām. Protams, bija lietas, kuras viņa nevarēja izdarīt, jo bija tikai sieviete, bet tomēr! Arī pārējie mājas iedzīvotāji atklājās aizvien vairāk un kopīgi palīdzēja caur Nellas redzējumu atmudžināt noslēpumu kamolu, kas visus smacēja.

17.gs. Amsterdama ir īpatnēja. Tā ir pilsēta, kura tikko atklājusi labklājības nestos augļus – mājas top greznākas, vīri bagātāki, bet pilsēta krāšņāka. Tas gan nekādi neiet kopā ar tā laika ticības fanātismu. Bībele un mācītājs Pelikorns sludina, ka alkatība ir slikta, mantrausība arīdzan, miesaskāre ir nosodāma… Visai parasta pentere, ko sludināt no kanceles. Patiesībā… patiesībā tie ir tikai vārdi, jo ļaudis grēko slepus, aiz slēgtām durvīm (jā, mācītājs arī!). Tā tak Dieva zaimošana! Tā notiek arī Brantu mājās. Šajā mājā vispār notiek daudz neizprotamu lietu. Un tam visam pa vidu ir Nella un viņas miniatūriste.

Pēc vēsturiskiem notikumiem, ļaudis šai laikā ir uz Apgaismības sliekšņa, tomēr prāta tumsonību tik ātri nav iespējams izkaust. Varbūt tieši tāpēc romāns iegūst drāmas elementus. Ak, cik ļoti, ļoti man bija žēl visu to tēlu Brantu mājās! Viņiem katram bija savs lielais tumšais noslēpums! Un jaunā, naivā Nella tam visam pa vidu. Prieks, ka viņa bija diezgan apķērīga meiča un diezgan raiti apguva Amsterdamas knifus. Tomēr ne saistībā ar miniatūristi. Viņas sūtītās paciņas Nellas mājai bija… neizdibināmas. Kā viņa to visu varēja zināt? Nu kā? Tā īsti atbilde netika atrasta (t.i., es neatradu). Bet fakts, ka viņa bija kaut kādā veidā ietekmējusi lielās mājas notikumus, ir skaidrs.CekA7KEW8AAmvAc.jpg large

Leļļu mājas nav autores izgudrojums un tā, kas pieder Nellai ir pat reāla māja. Ja neticat, būs jābrauc uz Rijksmuseum Amsterdamā un pašiem jāaplūko. Bet tas nenozīmē, kas šis ir kaut kāds biogrāfisks gabals. Nē, vienkārši māja kā iedvesma 🙂 Jāsaka, ka autore ir uzbūrusi diezgan ticamu stāstu ar 17.gs. domāšanu, ļaužu tumsonību un noslēgtību. Varbūt tāpēc man patika lasīt šo darbu esot pie ūdens. Vienai un bez kņadas.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s