Vilka stunda

Tā notiek diezgan reti – kā ieraudzīju plauktā, tā man vajadzēja un gribējās izlasīt. Ļoti, ļoti patīk vāks un nosaukums. Interesi izraisīja arī darbības norises vieta – Viļņa. Tā ir vieta, kurā man šovasar gribētos atgriezties. Lai arī lasīšanu aizkavēja citas grāmatas un notikumi, nevaru noliegt, ka Andrjus Tapina (Andrius Balys Tapinas, 1977) stīmpanka romāns Vilka stunda (2013), mani vienā momentā aizrāva uz solīto citādo Viļņu. Un vēl – viņam 2015.g. ir tapis vēl viens stīmpanka romāns – to es arī labprāt gribētu dabūt savās ķepiņās 😀 Tās vāks ir varen iespaidīgs!

Ir 1905.gads. Viļņas padomnieki gatavojas Galotņu tikšanās pasākumam (manā galvā šis teikums atsakās padoties pareizai latv.val. gramatikai) un paralēli tam tiek apspriestas dažādas sakārtojamas lietas, saistībā ar pašu pilsētu. Paralēli – pilsētas legāts Antans Sudrabs izmeklē mīklainu slepkavību Holeras kapos, kurai drīzumā vien piepulcējas vēl viena nāve. Vēl viens paralēlais sižets – jaunkundze vārdā Mila bēguļo no atdzīvinātājiem, jo viņa pieprot ko tādu, ko  neviens cits neprot.

Uzreiz jāsaka, ka romānam ir lieliska, viegli lasāma valoda, bet tas neatvieglo sākuma situāciju – ir grūti saprast notiekošo, jo katra nodaļa iesākas ar ko citu. Tik daudz paralēlo sižetu un varoņu! Bet tas ir tikai īslaicīgs šķērslis. Daudzie sižeti un tā pavedieni skaisti savijas un ar laiku izveido ļoti saturīgu un notikumiem bagātu stāstu par daudzveidīgo Viļņu. Nē, tomēr jāpiemin vēlreiz – patiešām patika veids, kādā viss tiek savīts. Mazs piemērs: laukuma malā zils putniņš knābāja graudus, bet tad sadomāja uzlaisties uz Rātes trešā stāva logu. Pa to ielūkojies, tas redzēja apspriežamies padomniekus (tiek iepīts fragments kas un ko). Brītiņu pasēdējis, tas laidās atpakaļ uz veco vietu. Tajā brīdī pār Rātslaukumu soļoja legāts (un atkal kur un kāpēc). Man tas tiešām šķita ļoti skaisti 🙂

Tā kā šis ir stīmpanka romāns, tas ir diezgan tehnisks – ir daudz dažādu izgudrotu ierīču, kurus darbina tvaiks vai prometils. Priecēja, ka autors bija pacenties to visu apskaidrot, līdz ar to izpalika ”pieņemsimkasapratu” momentu. Sākotnēji man šķita, ka tieši šī iemesla dēļ romāns nebūs īsti priekš manis, tomēr tā nebija. Tehniskās lietas mani neatbaidīja, drīzāk gluži otrādi – pievilka un lika iztēloties, kā tas varētu būt. Katrā ziņā, ja kādreiz šis darbs tiks ekranizēts, tad veiksmes gadījumā tam ir jābūt izcilam. Tāds materiāls!

Varētu šķist, ka šis ir tāds tīrs fantāzijas romāns, tomēr tā tas nav. No visiem manis lasītajiem šis ir citādāks fantāzijas romāns ne tikai žanra dēļ (pirmo reizi saskaros ar to!), bet arī nedaudz iepītās vēsturiskās auras dēļ – autors ir iepinis piektā gada revolucionāro auru un mistisku, viegli kriminālu noskaņu, neaizmirstot par dažādām varoņu peripetijām, kuras varētu atrast arī gluži parastā romānā. Baumas, tenkas un intrigas šeit iet uz urā!. Paturpinot par žanru – tā, kā stīmpanku lasu pirmo reizi, neņemos spriest, vai tas atbilst visiem žanra kritērijiem, bet mani tas nemaz neinteresē. Man darbs bija lasāms un pat ļoti.

Beigas, beigas… skaistas, loģiskas, bet nenoteiktas. Ceru, ka nekādi turpinājumi nesekos, jo nevajag! Man šķita, ka notikumi ir atrisinājušies un nekas nav palicis karājoties gaisā. Ok, dažas lietas, bet tām šajā gadījumā piestāv nepabeigtība. Tas ļauj man pašai izdomāt turpinājumu. Šādu beigu dēļ prātā aust I. Melgalves pēdējais darbs Mēness teātris, kurā lasītajam arī ir ļauts pašam iztēloties, kas notiek pēc tam.

Vēl tikai jāpiebilst, ka romānam ir izveidota arī mājaslapa http://www.vilkovalanda.lt, kuras vienīgais mīnuss ir nemaināmā valoda, līdz ar to saturs manām acīm ir slēpts. Ak, gandrīz aizmirsu! Patika, ka vieglākai orientēšanai ir uzzīmēta karte, kas atrodama iekš grāmatu vākiem un visu darbojošos personu vārdu uzskaitījums un amats. Tāpat ir jaunradīto vārdu skaidrojums un pāris brīnišķīgu ilustrāciju 🙂

Izlasīt ir tā vērts!